Skolā man audzinātāja stāstīja, ka ir melnie meli un baltie meli. Ja es būtu baigā moralizētāja, es teiktu, ka skolotājai jau nu nevajadzētu mācīt bērniem melot vai kaut kā pamudināt uz melošanu, bet mūsu audzinātāja bija reāliste. Un mums visiem kā vēl viena mamma.

Pirms vairākiem gadiem es pieņēmu lēmumu nemelot. Lielā mērā drauga ietekmē, kurš vienkārši nemāk melot. Patiešām, viņš pat nespēj vecākiem kaut kādus „baltos melus” pateikt, vai noklusēt kādu problēmu, lai vecākiem nebūtu jāuztraucas.

Nav jau tā, ka es iepriekš būtu baigi daudz melojusi. Drīzāk tā, ka kādu „mednieku stāstu” piepušķot, lai sevi parādītu labākā vai interesantākā gaismā, vai vecākiem kaut ko sameloties, lai izšmauktu no nepatikšanām. Vai arī, ja tevi kāds par kaut ko strostē, tad izdomāt kādu attaisnojumu vai izskaidrojumu, lai strostētājs beigās jūtas mazliet vainīgs par savu uzbrukumu.

Bet vienā brīdī es sapratu, ka es jau mānu tikai pati sevi. Ar katru izdomājumu un samelošanos, es mēģinu apkrāpt pati sevi. Mēģinu izskatīties labāka vai lielāka citu acīs, it kā es tāpat pati par sevi, tāda kāda es esmu, nebūtu gana laba. Un stāstus iz dzīves piepušķot nav jēgas, jo patiesība ir daudz aizraujošāka nekā izdomājums. Kāpēc noniecināt to, kas ir noticis īstenībā, piedomājot kaut ko klāt? Īpaši tas attiecas uz notikumiem, kuros tu esi bijusi sāpināta. Jo bail jau atklāties un parādīt to savu vājumu, tāpēc izdomā tā vietā kaut ko citu. Bet tā tu atkal māni tikai sevi.

Un ļaunākais ir tā pastāvīgi grauzošā vainas sajūtiņa. Man kaut kā nekad nav bijis nekāda gandarījuma par kāda cita apčakarēšanu. Bet vienmēr tāda maza vainiņa, tu to it kā atgaiņā un apspied un izliecies, ka tās tur nav. Bet tā tur vienmēr ir un grauž un spiež. Un priekš kam tev tas vajadzīgs?

Tāpēc es vairs nemeloju. Nu, tikai mazliet, pa retam. Piemēram, ja mamma prasa, vai viss labi, tad saku: „Jā. Jā. Viss lieliski” - arī tad, ja nav.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!