Kā jau iepriekš rakstīju, Ziemassvētki nebūt nav mani mīļākie svētki, turklāt pērnā gada svinības izvērtās par pilnīgu emocionālu katastrofu, līdz ar to no šiem arī neko īpaši jauku negaidīju. Nekā jauka arī nebija.
Visu decembri mocījos ar pamatīgu bezmiegu, dažkārt neaizmiegot līdz pat sešiem rītā. Uz mēneša otru pusi man jau vienkārši bija bail iet gulēt, satraucoties, ka atkal nevarēšu aizmigt. Pēdējā nedēļā es vairs negāju gulēt ātrāk par kādiem diviem, trim, četriem - skatījos datorā filmas vai seriālus un adīju.
Pēdējā nedēļā bezmiegam vēl pievienojās izsitumi visa ķermeņa apmēros, kas man beidzot lika meklēt ārstu. Galu galā dermatologs man izrakstīja īpašo rozā recepti īpašajām tabletītēm (dīvainā kārtā arī tās ir rozā), kas noņem trauksmi un bezmiegu un visu rāda rožainā gaismā (ak, tad tāpēc viss ir rozā!).
Taču tagad jau pāris dienas nevaru sadūšoties tās sākt dzert. Bailes no pretbaiļu zālēm. Man vispār nepatīk lietot zāles, kur nu vēl tādas, kas maina apziņas uztveri. Turklāt mazliet vēl neiedvesmo blakusparādībās piesolītā atkarība jau pēc divu nedēļu lietošanas. Vēl iespējams tikt pie muskuļu vājuma un nedrošas gaitas, halucinācijām, mānijām, nemiera un īslaicīgas amnēzijas, neatceroties lietas, kas notikušas pēc zāļu ieņemšanas.
Lai vai kā, esmu apņēmusies šovakar sākt tās lietot. Mazliet jau ir tāda kā skumja par pašu faktu, ka man tādas izrakstītas, jo tas it kā nozīmē, ka es pati ar savu galvu neesmu spējusi tikt galā. No otras puses, kā reiz teica kāds gudrais kādā ne-holivudas filmā, ja man būtu augsts asinsspiediens, es lietotu zāles tā samazināšanai, tad kāpēc nelietot zāles pret depresiju.
Redzēs, ar ko tas viss beigsies. Varbūt sākšu rakstīt pavisam kosmiskus un psihedēliskus rakstus :).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
