dziļš melnums pārklājies

pār netīrajiem māju jumtiem

skumjš ir ceļinieka vaigs

kāda asara iekritusi skursteņa acī

eju dungodams svešu dziesmu

pērļu ķērājs palicis bez pērlēm

un pat bez skūpstiem

blakus ielā noslepkavots bērns

nežēlīgi sagraizīts gabalos

viņas vēdeklis sen jau asiņains

nav jau vairs kur iet

šausmas izskrējušas caur spārniem

noslāpis cilvēku stāvos

vērsu acis pret debesīm

velti tārpam kāpt augšup

jau likās apskāvis viņas plecus

neviļus atskārti – viens

pēkšņi ieraugi skudru

pūžņa vidū vaidošu skudru

šerps stingums ielīst tevī

tik līdzīga tam taurētājam

kurš izdūris sev acis

gribēja līdzināties Edipa smiltīm

kārbiņā atrasta jau sarecējusi viņas sirds

nu spļauj

nu spļauj cik vēlies

izlej pudeli sev krūtīs

lādies

zākājies

ārdies

plosies

pārmijnieks aizmirsis pārmīt

un nākas atkal sevi

izliet viņai starp kājām

kā zārks kurš nolēmis

palikt skaisti tukšs

būt drusciņ grezni pašpietiekošs

varbūt kopā ar Francisku

vērsties par zvirbuļu karu

vai kā Augustīnam noklīst dārzā

kur zēniņš atklāsmes dala

vai varbūt Sokrāta vietā

izdzert indes kausu

vai saules vietā uzlēkt pie debesīm

vai vienkārši izdzert glāzi

visparastākā vīna

un tā šerpi nozviegties

strupceļš tavam kārnajam stāvam

līdz nelabumam neaptverams

asiņainas krēpas pārklājušas

tavu izmisušo elpu

degošu piķi svied savai

ēnai sejā un mirsti

jo tu biji ēna

tu biji ēnā

izmisuma vaids par novēlotās atklāsmes pēdām

par sakropļoto dzīvi

par piesmieto sapni

par nesacerēto simfoniju

par nenotikušo vakarēdienu

ironisks smaids pārklāj

krustā piesistā seju

krusta pakājē seklu

sieviešu raudas

un tad nelaimē nonākusi vabole

pamazām mirst

nav kas tai palīdz

visu pārņēmis melnums

grēks iekarojis altāri

kļuvis par lāsumainu pērli

piekliedzis kādas palaistuves

nomaļā atstāto dvēseli

es varu mirt kaut tūlīt

pavisam mierīgi un ar smaidu

tā lūk…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!