Es rotaļājos tikko pļautajā mauriņā. Man tas patika, jo nebija vairs jālien pa garo zāli un arī tauriņus varēja patrenkāt daudz vienkāršāk. Te manas ausis saklausīja mašīnas rūkoņu. “Kas atkal?” es mazliet satraukts sāku ausīties. Ikreiz, dzirdot motora skaņas, es atcerējos sarunu, kas bija notikusi starp divām visumā jau jaukām būtnēm, kas gribēja manu draugu vest kaut kur prom. “Uz Rīgu”, tā viņas bija teikušas. No tā brīža manī auga satraukums, un es, kā nu mācēdams, centos viņām pieglaimoties. Vai tad man arī negribējās nokļūt vietā, nu kuras man vienmēr atveda kaut ko tik gardu, ka reiz nespēju noturēties un uzlīdu uz plaukta, un apēdu visu, par ko dārgi samaksāju – turpmākās divas stundas mana mīļākā vieta bija blakus ūdensspainim… Pie tam no turienes atbrauca maigas rokas, kas saprata, cik mans kažoks smalks, un nelika man satraukumā drebēt.

Mans draugs bija kārtējais sīkais, kādi te parādījās divas reizes gadā. Māte, redzēdama, ka tas pats spēj nokļūt līdz piena bļodai, bija zaudējusi par viņu interesi, un kas man cits atlika – nācās uzņemties aukļa lomu, jo nepavisam negribējās, lai izaug te tāds mežonēns, kas nezin ne goda, ne cieņas. Nu visi, kas to ieraudzīja, ļāva tam kāpt sev klēpī, ņēmās ap viņa ņerkstēšanu, kad uzreiz uzradās zivtiņas. Un nu, neskatoties uz to visu, šis tiks vests vēl arī uz pilsētu.

Manas aizdomas apstiprinājās. Man neviens tā arī uzmanību sevišķi neveltīja, un no rīta es jau redzēju sīča ūsas pie mašīnas aimugurējā loga stikla. Visas manas pūles bija veltas, es, kā noprotat, biju atstāts mājās.

Bet tad notika, kas negaidīts. Divas maigo roku īpašnieces bija palikušas un nu ņēmās pievērst manu uzmanību. Pareizi, pareizi, mazais knīpa aizbrauca un nu jūs beidzot ieraudzījāt mani. Bet ko mana kaķa sirds lai dara – tā salūzt šo dāmu klātbūtnē, kurām nu atrodas gan gabaliņš smalkās Rīgas ēdmaņas, gan desas ripa un zivs asaka. Te manī ieskanas atmiņu vārdi, kas teikti par mazo sīcīti: lai jau izskrienas vēl, Rīgā jau nebūs kur. Un es palecos gaisā, ieskrienos un uzdipinu augstajā bērzā pie mājas stūra un rādu viņām savu brīvību. To, ko viņas nolaupījušas mazajam knīpam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit