Dzīvoja reiz tēvs, māte un viņu trīs bērni, visi brāļi, kā nu ne, ar laiku arī tēvs un māte aizgāja kapu kalniņā. Bērniem nu pašiem vajadzēja par sevi rūpēties, jo neviens no ciema nevēlējās nākt dzīvot tik tālu no civilizācijas. Ar laiku bērni izauga, 2 brāļi no trim bija prātā nepadevušies, bet trešais salīdzinājumā ar pārējiem diviem brāļiem bij ar īstām prāta spējām, taču tā kā viņi dzīvoja savā vaļā un tālu no civilizācijas viņi izauga līdzīgi mežoņiem. Kādu dienu gudrākais no brāļiem saslima ar nezināmu kaiti, abi duraki nez no kurienes bija padzirdējuši, ka upē vēži ķerami un par vēžiem vien runāja, gudrais brālis tā arī nodomāja, ka ir slims ar vēzi. Gudrais brālis vairs pa māju vien staigāja, tam nepārtraukti bija auksti, kasījās, reizēm ar galvu ieskrēja durvīs, kādu dienu vairs necēlās augšā no gultas, mocījās nemitīgās bailēs, seja un rokas tam izmetās no kasīšanās un kļuva raupja, visu laiku vēma, slikti jutās un kādu dienu vairs brāļi nedzirdēja brāli kliedzam. Brāļi neko nebija darījuši lai slimajam brālim palīdzētu, jo bija pārāk dumji. Abi palikušie brāļi izdomāja iet laimi meklēt – abi izšķīrās un katrs devās pretējā virzienā.

Viens no muļķa brāļiem devās pa mežu, ilgi gāja – taisnā virzienā, ne pa labi, ne pa kreisi skatīdamies, tad viņa priekšā iznira vilcene, kas grasījās klupt tam virsū, bet ja šis sameklēšot viņas vilcēnus tad neēdīšot un palaidīšot vaļā.

Otrs muļķa brālis iet gar upi tieši pretējā virzienā kā otrs brālis. Tālumā viņš redz kādu stāvu, pienākdams tuvāk, tas redz, ka tā ir apburoša būtne – princese, tā aicina viņu uz savu ligzdu. Tur kā nekā muļķi nobur par vergu un izrādās, ka skaistā princese ir bijusi ragana, bet muļķis domājis ka tā ir princese un, ejot tai līdzi ir cerējis redzēt vairākas miljonu vērtās Eiro banknotes. Muļķim nepietiek prāta, lai atburtu šo burvestību, tāpēc arī visu savu atlikušo dzīvi vergo pie raganas, tā viņam liek mazgāt grīdas, vārīt zupu, uzklāt gultu, rakties pa dobēm un gādāt šai ēst, celt dažādas ēkas, kā jaunu māju u.tml. Šie darbi ir par smagu priekš muļka brāļa, tāpēc drīz vairs neiztur un mirst.

Pirmais muļķa brālis, kad tikās ar vilceni, piekrita tai palīdzēt, jo nevēlējās tikt apēstam. Abi ilgi gāja līdz nokļuva purvā, tur arī vilcēni bija iestiguši. Vilcene tūdaļ klupa virsū saviem vilcēniem, ka aizmirsa par muļķi, tā bij vēlējusies ar saviem bērniem muļķi saplosīt, muļķis neko daudz nedomādams klamzāja tālāk, izgājis no meža, tas ieraudzījis milzīgu zelta torni, tūdaļ muļķim atgriezās doma par lielo mantu. Tornī ir iesprostota princese, par to liecina princeses dīvainā uzvedība, līdz vidulkim izkārusies pa logu un grīļojoties sauc pēc palīdzības. Nu tā ir iesprūdusi logā, muļķis ar mežoņa spēku izgrūž durvis un steidzas palīgā princesei – izglābj to, jo no otras puses muļķim palīdz ugunsdzēsēji, kurus pirms tam sazvanījis muļķis. No lielās laimes princese līdz ausīm iemīlas muļķī, aprecas un abi dzīvo princeses namā, arī muļķis ir bezgala iemīlējies princesē. Ko citu tam bij’ darīt?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!