Foto: Billy Alexander

Lieldienu noskaņās atkal un atkal jāaizdomājas, cik milzīga nozīme Rietumu pasaules dzīvē joprojām ir kristīgajai kultūrai. Ielikusi pamatu Rietumu kultūrai – ar norišu nemainīgo cikliskumu, ar laika mērīšanu un skaitīšanu, ar pulksteni, kas liek cilvēkiem saspringt darba rosībā, kristietība ļoti daudzas no savām pamatvērtībām „aizdeva” Rietumu demokrātijai.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Patiesībā jau Eiropas humānā pieeja norisēm, cilvēktiesības, cilvēks kā vērtība, mīlestība pret tuvāko, sociālās programmas lielā mērā ir paņemtas no Jaunās Derības idejām. Tikai padarītas „laicīgākas".

Mums daudzas no šīm lietām šķiet elementāras un pašsaprotamas, taču tā nebūt nav bijis vienmēr. Lai saprastu, pret kādām sadzīves attiecībām un tradīcijām nācās nostāties pirmajiem Kristus mācības sludinātājiem, atliek atcerēties, ka Vecajā derībā pat bērnus „dzemdināja" vīrieši, un sievietei bija mūžam jājūtas vainīgai par cilvēku dzimuma novirzīšanu uz pazudināšanas takas. Vecā Derība, lai gan piemin arī sievietes - gan fonā, gan reizumis galvenajās lomās - pārsvarā tomēr stāsta par vīriešu pasauli. Tāpat kā visa vēsture ilgu laiku bija vīriešu dzīves hronika, kurā sievietes lielākoties tika pieminētas tikai valdošo dinastiju saradošanās sakarā.

Jēzus Kristus - vienalga, reālā vai mitoloģizētā persona, bija viens no pirmajiem vecās kārtības ārdītājiem. Būtībā viņš bija cilvēktiesību aizsācējs. Viņu var droši saukt par pirmo feministu, pirmo sieviešu tiesību aizstāvi. Acīmredzami, viņam sievietes bija vērtība. Un sievietes arī bija pirmās, kas noticēja Augšāmcelšanās brīnumam, viņas bija liecinieces kristīgās pasaules Lieldienu stāstā.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vecie priekšstati par sievieti kā vāju un nepilnīgu vīrieša atdarinājumu un visu nelaimju cēloni turpināja dzīvot arī kristīgās baznīcas līderu vidū. Daudzi Baznīcas līderi un reliģijas filozofi, kas vēlāk tika kanonizēti un iecelti svēto kārtā - Tertuliāns, Augustīns, Akvīnas Toms - sievietēs saskatīja tikai Ievu - kārdinātāju, kas novirza vīrieti no viņa cildenajiem mērķiem un ir par iemeslu cilvēku dzimuma ciešanām. Pat pēc Reformas nekas principiāli nemainās - pat Mārtiņš Luters sievietē saskata tikai bērnu dzemdēšanas ierīci: "Nav nozīmes, ja viņas nogurst vai pat nomirst. Ļaujiet viņām mirt dzemdībās, jo tas ir iemesls, kādēļ viņas pastāv." Uz šāda ideoloģiskā fona varēja izvērsties gan „raganu" vajāšana, gan uzplaukt dažādi galēji virzieni, kas jebkuras cilvēciskas dziņas pasludināja par netiklām un izskaužamām.

Un tomēr... ledus bija izkustējies. Lai gan bija jāpaiet vēl daudziem gadu simtiem, lai sabiedrībā uzskati par sievietes līdztiesību netiktu uzskatīti par ķecerību. Kad Francijā 18. gadsimta beigās revolūcijas rezultātā tika pasludināta cilvēktiesību deklarācija, ar cilvēkiem tika saprasti tikai un vienīgi vīrieši. Franču rakstniece Olimpa de Gūža publiski sludināja savu deklarāciju, kurā norādīja, ka cilvēki ir gan vīrietis, gan sieviete. Viņa tika giljotinēta par sievietei nepiedienīgu uzvedību. Pagāja vēl gadsimts, kura laikā sievietes mēģināja uzrunāt izglītotākos un progresīvākos vīriešus, lai radītu viņos empātiju un izpratni, un iegūtu cilvēka statusu sabiedriskajā telpā. Starptautiskā līmenī pirmo reiz tas izdevās, pieņemot Cilvēktiesību deklarāciju 1945. gadā; sieviešu delegācija ANO bija gatava vienkārši nedoties mājās, līdz arī sieviete tiks iekļauta cilvēka definīcijā.

Protams, ar deklarāciju vien jau nekas nemainījās. Lai „sieviete kļūtu par cilvēku" ne tikai uz papīra, bija jāpaiet ilgākam laikam, jānomainās paaudzēm ar veco domāšanu. Piemēram, Padomju Savienībā, vienā no pirmajām valstīm, sievietei bija deklarētas vienādas tiesības ar vīrieti, sievietes varēja strādāt tradicionālos vīriešu darbus, bet reāli viņas tikai ieguva lielāku slodzi, jo sabiedrība no sievietes, kā līdz šim, gaidīja arī pilnīgu bērnu un vīra aprūpēšanu.

Citās valstīs kā privāts jautājums, kurā nav jāiejaucas politiskajai vadībai, tika uzskatīta vardarbība pret sievieti. Sieviešu kustība sasparojās un 1975. gads tika pasludināts par Sieviešu gadu ANO. 1979. gadā tapa Konvencija jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanai, kas precīzāk paskaidro, ko tas nozīmē, ka sieviete ir cilvēks un ka viņai pienākas visas cilvēka tiesības. Lai cik tas nešķistu dīvaini, bet joprojām konvencijas skaidrojumi netiek ņemti vērā pilnā mērā.

Latvija, par laimi, šajā jomā nebūt nav antilīdera lomā, lai gan arī līdz Skandināvijas demokrātiskajām sabiedrībām mums vēl ilgs ceļš priekšā. Latvijā ir vērojams progress, piemēram, sievietes arvien vairāk ir pārstāvētas vidējā līmeņa vadībā un arī politiskajā vidē. Savukārt mūsu galvenie baznīckungi (līdzīgi kā viņu kolēģi daudzās citās valstīs) nespēj pieņemt Kristus sludināto attieksmi pret sievieti, nespēj pieņemt, ka viņa varētu nebūt pakārtota un noniecināta, bet, piemēram, ieņemt nozīmīgus amatus Baznīcas hierarhijā. Bet arī tas mainīsies. Lai gan lēnāk, nekā varētu un gribētos.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form