Intervija ar Ievu Jaunzemi: Ir vajadzīga godīgas konkurences rokasgrāmata

Vērtējot Lisabonas atjaunotās stratēģijas nacionālās programmas, tika secināts, ka ļoti maz valstu savās programmās ir minējušas konkurences veicināšanu. Arī Latvijai par šo jautājumu programmā ir pāris teikumu. Tomēr jaunajām dalībvalstīm, ienākot Eiropā, šis jautājums ir kļuvis aktuālāks. Vispār Eiropā konkurences jautājumi tiek stingri regulēti un uzraudzība ir nopietna. Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma 81. pants paredz konkurenci ierobežojošu vienošanos un nosacījumus, pie kādiem šis vienošanās būtu atbrīvojamas no vienošanās aizlieguma, savukārt 82. pants paredz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu. Uzņēmumu apvienošanos regulē ES padomes regula Nr.139/2004 "Par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula)".Šobrīd Eiropu vairāk interesē manis minētais astoņdesmit otrais pants par negodīgu konkurenci, un šajā jautājumā Eiropas Komisijai ir lielas pilnvaras.

Kur slēpjas Latvijas problēmas attiecībā uz negodīgas konkurences pamanīšanu un apkarošanu - likumdošanā, nespējā šo procesu uzraudzīt vai ir vēl kaut kas, ko neesam pamanījuši?

Protams, varētu teikt - ja cilvēki sekotu desmit baušļiem, tad nevajadzētu rakstīt likuma blāķus un sekot, kā tie tiek izpildīti. Nopietni runājot, ar likumdošanu mums viss ir kārtībā, lai gan, protams, vienmēr var vēlēties labākus likumus un labākus noteikumus. Arī pilnvaras Konkurences padomei ir pietiekami lielas. Latvijā problēma ir tā, ka gan valstij, gan uzņēmējiem ir svarīgās un mazāk svarīgās problēmas, kas tiek risinātas, bet par ikdienas dzīves neatņemamu pamatu nav kļuvusi izpratne par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Piemēram, aizvien vairāk uzņēmumu grib iegūt starptautisko kvalitātes sistēmas ISSO sertifikātu, bet Latvijā nav daudz uzņēmumu, kas būtu domājuši par labās prakses rokasgrāmatas konkurencē izstrādi. Eiropā tā, tāpat kā ISSO sertifikāts, ir normāla ikdienas prakse.

Vai jūsuprāt tirgotāju bažas par to, ka līgumu protokolēšana un sortimenta paplašināšana varētu celt cenas, ir nepamatotas?

Protokolēšana ir tikai viens no veidiem, kā uzņēmēji var nodrošināties pret citu uzņēmēju patvaļu. Protokols dod iespēju visas vienošanās noformēt rakstiskā veidā, un jebkurā tiesiskā strīdā, kurš varētu rasties, protokols var kalpot kā dokuments. Tomēr tas ir tikai viens no veidiem, kas nav obligāts, jo ir arī citas iespējas, kā regulēt un nodrošināt uzņēmēju sadarbību. Svarīgs jau nav pats protokols, bet tas, lai abu pušu rokās būtu argumenti, lai pierādītu savu taisnību, ja rodas strīds. Kā to darīt, ir katra paša rokās. Galu galā, slēdzot jebkuru saimniecisku darījumu, jābūt abpusējai sapratnei un vēlmei darījumu noslēgt. Lai darījums būtu labprātīgs, abām pusēm jābūt vienādās pozīcijās un jābūt vienādai iespējai izteikt savas domas. Tā ir tā pamata doma, kas ir ielikta šajos grozījumos - lai neviena no pusēm nevar uzspiest savu gribu. Konkurences likuma uzdevums nav kaut ko regulēt, bet tā uzdevums ir novērst situāciju, kurā kāds ir negodīgs. Jebkurā sporta veidā ir tiesnesis un ir spēles noteikumi. Likums ir spēles noteikumi. Ir taču spēles, kurās tiesnesim vispār nav jāiejaucas, bet tiesnesis nevar kļūt par kādas komandas spēlētāju.

Kādas iespējas likums vēl piedāvā, lai uzņēmēju sadarbība būtu godīga?

Redziet, var jau notikt tā, ka vilks satiek zaķi un piedāvā viņam: "Es tevi ēdīšu!" Zaķis atsakās, bet vilks pēc tam skaidro, ka viņš taču zaķim ir piedāvājis variantu! (smejas) Ja runājam par godīgu sadarbību, tad uzņēmumam varētu būt Konkurences noteikumu ievērošanas rokasgrāmata - tāpat kā uzņēmumiem ir Kvalitātes rokasgrāmata. Tas nav nekas jauns, rokasgrāmatā parasti ir fiksēts, kāda ir konkrētā uzņēmēja attieksme pret darījumu partneriem, piemēram, kāda ir atlaižu politika. Tas rada pieņemto lēmumu caurspīdīgumu un saprotamību Tā ir attiecību sakārtošanas politika ar klientu nevis no spēka pozīcijām, bet no abpusējā izdevīguma skatījuma. Protams, bieži vienam spēka ir vairāk, bet otram mazāk. Mēs vēlētos redzēt, ka tiek ievērots partneru līdzvērtīguma princips. Gan Eiropā, gan pasaulē pašlaik notiek cīņa pret papildus maksājumiem, kas tiek uzlikti ražotājam.

Samaksas laikam jābūt samērojamam ar produkta aprites ilgumu - nevar būt tā, ka produkta aprites ilgums ir divas dienas, bet maksājuma termiņš - divi mēneši, jo tad viena puse uz tā pamata iedzīvojas. Piemēram, cik ilgi var notikt kāda akcija, lai tā jau nekļūtu par cenu dempingu? Tas ir labas ticības jautājums, tam jābūt pašsaprotamam jautājumam, jo likumā akcijas ilgumu nevar noteikt katram pārdošanā esošajam produktam. Tāpat nav pieļaujams, ka preci tirgo ar uzcenojumu tikai pēc tirgotāja ieskatiem, nerēķinoties, vai to vispār pirks un vēl liek ražotājam vai piegādātājam uz sava rēķina atlikumus aizvest no tirdzniecības vietas. Rodas situācija, kad viena puse ražo, piegādā, aizved prom, bet otra puse diktē noteikumus, ar kādiem viņš vispār ir gatavs preci pārdot. Ja darījuma pārdošanas daļa kļūst par būtisku šķērsli preces nokļūšanai tirgū vispār, tad tirdzniecība kļūst par slogu. Nedrīkst būt tā, ka viss sadalās par labu tikai vienam. Tas ir jautājums par riska sadali un arī jautājums par to, cik tālu un kurš atbild par produktu. Tās ir elementāras lietas, kas Eiropā nerada jautājumus.

Bet vai sortimenta palielināšana tiešām neietekmēs cenu celšanos?

Nav runa par mākslīgu sortimenta palielināšanu. Mēs uzskatām, ka ir iespējams palielināt konkurenci. Pēc mūsu ieskata, lielveikalu mērķis pašlaik ir maksimāli kāpināt peļņu. Protams, jebkura uzņēmuma mērķis ir palielināt peļņu, bet ir kāda problēma - Latvijā ir divi lielveikalu tīkli, kuriem kopā no lielveikalu tīkla pieder vairāk nekā sešdesmit procentu tirgus. Vietējais ražotājs vairs nevar justies aizsargāts, jo darbojas pietiekami stiprā konkurences cīņā ar ārējiem spēkiem. Lielveikaliem nav reālas konkurences. Ražotājam viegli var pateikt - ejiet pie nākamā, bet nākamais ir tieši tāds pats - ar drakoniskiem noteikumiem. Bet visas tā ķēdes galā ir patērētājs, kuram vairs nav izvēles. Patērētājam nevajag mākslīgi paplašinātu sortimentu, viņam vajag gan preču, gan cenu dažādību. Tiek apgalvots, ka ražotāji samazina sortimentu, bet tā nav taisnība - esmu bijusi veikalos visā Latvijā un tur esmu redzējusi pavisam citu sortimentu nekā ir "Rimi" un "VP Market". Vietējos produktus, kurus var nopirkt Latvijas pilsētās, Rīgā nekad nevar pat pamanīt. Mūsuprāt lielveikalu stratēģija ir vienkārša - iepirkt vairāk, pārdot dārgāk un viss. Varbūt tomēr konkrēto preču partijas var iepirkt mazākos apjomos un ļaut ienākt tirgū arī vēl kādam citam ražotājam ar citu sortimentu? Vai vienmēr no ražotāja ir jāpieprasa, lai viņš spētu piegādāt ļoti lielus saražotās produkcijas apjomus? Lielveikali pieprasa tādu produkcijas apjomu, kuru var "pavilkt" tikai lielais ražotājs. Pircējiem nozīmīgi ir tas, ka sortiments ir nemainīgs jau gadiem, kaut gan viņi vēlētos sortimenta un cenu dažādību.

Pircējam tomēr ir vajadzīga nemainīgā sortimenta daļa, lai viņš varētu būt drošs par to, ko varēs nopirkt.

Konservatīvs pircējs varbūt arī gadu gadiem grib pirkt vienu un to pašu preci. Tomēr, ja vienam un tam pašām produktam nemitīgi un konsekventi ceļas cenas un ir zināms, ka ir arī cits produkts ar zemāku cenu, bet konkrētajā tirgū tā nav... Es zinu, ka cenas bieži vien ceļas nevis tāpēc, ka tās paaugstina ražotājs, bet tāpēc, ka to dara tirgotājs. Ja iepirkumu apjoms nebūtu tik liels, blakus būtu arī citi produkti. Paskatīsimies maizes plauktos! Maizes izvēle samazinās. Problēma ir tā, ka ražotājam "Rimi" un "VP Market" kļūst par neizbēgamo darījuma partneri. Lai ražotājs varētu iekļūt tirgū, viņam ražošana ir jāpielāgo veikaliem, nevis pircējiem. Ja ražotājs nav lielveikalos, viņš var aizvērt savu ražošanu. Ražotājs var izstrādāt, kādu mārketinga stratēģiju vien grib, bet pie pircēja viņš var tikt tikai caur šiem diviem tīkliem. Tā ir realitāte. Formāli nevienam no lielveikalu tīkliem nav dominējošā stāvokļa. Teorētiski starp abiem šiem veikalu tīkliem ir asa konkurence, bet viņu rīcības metodes un ikdienas prakse ir ļoti līdzīga. Tā gan nav tikai Latvijas problēma, ar to nākas cīnīties arī Eiropā.

Kā ar šo problēmu cīnās Eiropā?

Īrijā situācija ir līdzīga kā Latvijā. Viņiem spēles noteikumi ir gan mazajiem, gan lielajiem spēlētājiem, tomēr problēma pastāv. Eiropā ir pieņemts saglabāt parasto, ikdienišķo pilsētas dzīves vidi. Tas nozīmē, ka Parīzes centrā nekad netiks uzcelts angārs, kurā iekārtot lielveikalu. Lai saglabātu pilsētvidi, kultūrvidi, centrā ir mazie veikali, mazās kafejnīcas un mazās maizes ceptuves. Lielveikali tiek būvēti ārpus centra. Tātad ir mazie veikali, ir izvēle un cits sortiments nekā lielveikalos. Rīgā nekādi ierobežojumu lielveikaliem nav bijis un tādēļ nav gandrīz arī mazo veikalu. Ir jādomā ne tikai par savu peļņu. Zinu, ka tiek apgalvots - strādāt nākoties gandrīz vai ar zaudējumiem, bet tajā pašā laikā tiek atvērti jauni tirdzniecības centri. Šobrīd mēs mēģinām svaru kausu nosvērt uz patērētāja pusi. Mums bija diskusija ar lielveikalu pārstāvjiem par to, kā tad sadalās peļņa, un viņu arguments bija, ka ražotāji grib palielināt savu peļņu. Ir skaidri nodalāmi posmi, kuros posmos un kurš cik nopelna un to var viegli pārbaudīt. Jautājums gan vairāk ir par to, vai ražotājs vispār var šo peļņu palielināt, jo tirgotājs ar savām vēlmēm patiesībā jau ieiet ražotāja peļņas daļā. Šobrīd sadale nav īsti godīga un beigās maksā tikai viens - pircējs. Cenas ceļas uz vietējā patēriņa rēķina. Ieradumu maiņa, kas saistīta ar lielveikalu attīstību, būtiski ir mainījusi gan iedzīvotāju ienākumus, gan patēriņa struktūru, gan arī ražotāju ieradumus. Pakāpeniski viss mainās, pateicoties lielveikalu tīkliem, aiz kuriem stāv milzīgās mātes kompānijas. Mātes kompānijām ir globālas prasības un konkrētas vajadzības, cik naudas ir jānopelna reģionālajam uzņēmumam. Ja prasītā pienesuma nav, tad vai nu veikalu ķēdi slēdz vai arī maina visus vadošos darbiniekus reģionā.

Vai neviens pārtikas ražotājs Latvija neatrodas dominējošā stāvokli, kas tiek izmantots sev par labu?

Mūsuprāt, dominējošais stāvoklis Latvijā bija olu ražošanā, uzskatām, ka pierādījumu tam, ka ir bijis kartelis, pietiek. Pirmajā tiesu instancē mēs uzvarējām, tagad lēmums ir pārsūdzēts, bet zinu, ka Konkurences padomei šajā jautājumā ir taisnība. Tagad ´Balticovo´ grib celt olu cenu par 10% un viņiem būs jāpierāda, ka šis lēmums ir pamatots. Par ražotājiem un dominējošo stāvokli jāpaskaidro, ka mēs vērtējam produkta aizvietojamību. Tādēļ pašlaik neviens ražotājs nevar tirgum uzspiest savu produktu un viņam nākas domāt, kā izturēt konkurenci. Starp citu, runājot, piemēram, par graudu un maizes cenām, gribu teikt, ka pagājušā gada graudu iepirkuma cenas Latvijā bija jau ļoti tuvu Vācijas un Francijas graudu cenai. Latvijā ražīgums ir divreiz zemāks nekā šajās valstīs. Un tad man ir jautājums - vai mēs gribam kompensēt savu zemo darba ražīgumu uz pircēja rēķina?

Jūs runājāt par spēka pozīciju darījumu kārtošanas politikā, bet vai reklāmas nav nonākušas Konkurences padomes uzmanības lokā?

Runājot par reklāmām, gribētu ieteikt tiem, kas izsludina dažādas akcijas - ja uzņēmums ar dokumentiem nevar pierādīt, ka viņa produkts ar šo nosaukumu tiešām ir vislētākais un ja mēs saņemsim sūdzību, sekas nebūs labas. Citiem vārdiem sakot, ja eklērs tiešām nav vislētākais Rīgā, tad akciju par lētākajiem eklēriem galvaspilsētā labāk nerīkot, jo tā būs pircēju maldināšana. Mēs rūpīgi sekosim reklāmu akcijām, jo visu var pārbaudīt.