Viņa: Katru dienu es nāku šurp. Tā jau pusotru gadu. Pēdējā laikā gan mazliet grēkoju – ja stipri līst, palieku mājās. Sākumā sevi par to nosodīju, bet tagad cenšos aizmirsties kādā glāzītē. Gan jau nepamanīs. Pa vienai vien. Reizi nedēļā izmetu no skapja kādu viņa uzvalku. Vai kreklu. Kaklasaišu viņam bija daudz – visas manis dāvinātas. Tādas smieklīgas – ar pīlēniem, dinozauriem un suņu galvām. Ārā! Prom! Tikai traucē iedzert – izlien no plaukta un kā rāmas čūskas lēnām tinas ap manu kaklu, žņaudzot, smacējot, neļaujot aizmigt. Pusotrs gads – tik sen. Tik vakar. Šodien atkal palieku mājās. Puķes paliek vāzē uz galda.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viņš: Es nevaru ģērbties kā dendiji. Ja es uzvilktu kaut ko līdzīgu tam, ko valkāja Daniels Harms vai Oskars Vailds, es būtu pārāk uzkrītošs un mani ātri vien izskaitļotu. Man žēl, ka viņai tā jācieš. Bet mainīt es vairs nevaru neko. Dzīve pēc nāves paredz zināma kodeksa ievērošanu. Tikai stikla krellītes mans mazais pārkāpums. Tās es aizvakar novietoju uz kapa, viņa turēja tās rokās un bija ļoti izbrīnīta. Tikai es zinu, ka Heses “Stikla pērlīšu spēle” bija viņas mīļākā grāmata. Interesanti vai viņai šīs paralēles ienāca prātā? Šodien apmeklēju savu kapu neskatoties uz to, ka stipri lija lietus. Viņas dīvainā kārtā nebija. Līdz šim viņa to vienmēr apmeklēja – katru dienu noteiktajā stundā. Vai viņa sāk mani jau aizmirst? Tas mani nomoka. Svēdenborgs, Plotīns, Gurdžijevs, Bhavagans Radžnišs, Šrī Aurobindo… viss ir sajucis vienā jūklī…Ceļu uz austrumu zemi nedrīkst nozaudēt.. savādāk nebūtu bijis jēgas visu pamest un uzsākt šo aizraujošo ceļojumu sevī. Grūti sarast ar savu nāvi… Nevienam pat nebija aizdomu…Tikai viena šlipse ir palikusi pie manis no manas pagātnes, ar koši sarkaniem nadziņiem… viņa nepamanīja, ka tā nozudusi….

Viņa: Metu pret sienu mūsu iestikloto foto. Kur gan palikusi viņa mīļākā kaklasaite? Nevar būt, ka esmu to pazaudējusi! Stikli saduras rokās – asins lāses uz paklāja kā sarkani nagi. Jo vairāk viņa lietu izmetu, jo lielāks tukšums man apkārt – jo vairāk vietas ienākt viņam pašam. Viņš ir ar mani visur – es to vairs nespēju izturēt. Vēl vienu glāzīti. Dzirdu viņa soļus, bet aiz durvīm nekā. Tikai tinkšķ rožu ziedlapas, atsitoties pret stikla galdu. Došos uz kapsētu – savās labākajās zamša kurpītēs. Šodien viņam atzīšos, ka nespēju tā vairs turpināt. Tikai just, just, just…un neredzēt, nepieskarties, neskūpstīt. Manī vairs nav spēka – varbūt vainīgs alkohols. Zamsis drīz izšķīdīs šajās dubļainajās paltīs. Stikla krellīšu lietus. Es eju pie tevis.

Viņš: Šodien kārtējais pārkāpums, nenoturējos un anonīmi aizsūtīju viņai Bataja “Acs ceļojumu”. Arvien vairāk manas domas ir piepildītas ar viņu. Vai tā ir tieksme atgriezties iepriekšējā dzīvē, vai arī es vairs nesaprotu, kas ar mani notiek…Toreiz aizdzeroties ar vienu no savām studentēm, neizejot no viņas mansarda vairākas dienas un baudot viņas jaunavīgo ķermeni, es sajutos it kā jaunas dzīves priekšnojautās… Tā bija ārprāta kaisle, nepārtraukti orgasmi kā viesuļi aizslaucīja visu manu iepriekšējo dzīvi… es pilnīgi aizmirsu par viņu. Viņa nezināja, kur es esmu, ko es daru… Viņa laikam tikai nojauta, ka zaudē mani … Atskurbis no Kamasutras naktīm un nopircis pirmo pa rokai pagadījušos avīzi, es ieraudzīju tajā savu nekrologu… Mana institūta filiāle bija nodegusi un es tiku atzīts par vienu no neskaitāmajiem līķiem… Vai gan es varēju neizmantot šo iespēju … Sākt pārgalvīgi visu no jauna… lēmumu pieņēmu vienā mirklī… Pēc vairāku stundu klejošanas pa Parīzes ielām, vairīdamies no iespējamajiem paziņām, es nolēmu atgriezties pie savas studentītes, vienīgās manas dzīvotspējas apliecinātājas… Izdauzījies pie durvīm un nesadzirdējis nekādas reakcijas, es atslēdzu tās ar savu atslēgu un ieraudzīju viņu mūsu mīlas pēļos jau mirušu… Zemē mētājās nekrologs par manu nāvi un tukša tablešu pudelīte… viņa nebija paskatījusies uz avīze datumu… sadegot es mīlējos ar viņu…….

Viņa: Šodien saņēmu sūtījumu. Batajs. Dīvaini – tikai viņš vienīgais mani mācīja lasīt labas lietas un dāvināja grāmatas. Laikam jābeidz brīnīties. Kapsētas vārtiņi sākusi čīkstēt – rudens. Trīs taciņas uz priekšu, divas pa labi, garām metāla piemineklim, vecam un apsūnojušam, tur jau viņam jābūt. Mīļais, šīs rozes tev – mazliet apbirušas, bet tu jau sapratīsi – mēs vienmēr aizmirsām ielikt puķes ūdenī, kad satikāmies trešdienās. Šodien atkal ir trešdiena – vai tu vēl skaiti dienas? Kājas basas, salst – rudens jau vēls. Tās, mīļais, ir pēdējās rozes tev – es šurp vairs nenākšu. Salnas nogalinājušas pēdējos āra ziedus, bet siltumnīcās audzētie nav domāti tev. Tev vienmēr ir patikušas tikai mežonīgas lietas. Nebūs vairs tev rožu. Nebūs vairs tev manis. Nebūs vairs manis.
Mājās sakrājies kaudzēm miega zāļu – pēc tavas nāves man tās izrakstīja ik nedēļu. Bet tad es negribēju aizmigt – tikai tā varēju paildzināt kopā pavadīto laiku. Miegs to atņēma. Rozes jau pavisam apbirušas.. Lietus mitējies – mīksta migliņa ietin kapus.

Viņš: Mīlulīte, es gribu atgriezties tavā klēpī, tavos skūpstos, tavos pieskārienos, dzert kopā ar tevi Lipton tēju mitros rudens vakaros…Mans ceļš uz austrumu zemi sen jau ir nozaudēts…Es tev atzīstos…Tikai divi novecojuši papeļu koki šķir mani no tevis…es gribu tikai tevi un savu iepriekšējo dzīvi…Kājas mani vairs neklausa. Es nāku, mīlulīt, nāku….

INTERMĒDIJA. Pienācis pavisam tuvu viņai klāt, viņš vērās viņā ar maigu, mīļu skatienu. Pavirši pametusi uz viņu skatu, viņa apsēdās uz soliņa un sāka rakņāties savā somā. Viņš pajautāja, vai viņa nezina, kur ir izeja no kapiem. Ar galvas mājienu viņa norādīja uz vārtiņu pusi. Viņš devās prom. Viņa izvilka no somiņas Bataja grāmatiņu un sāka to gurdi šķirstīt.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form