Pie sienas bija piestiprināti daudzi plakāti. Pusaudzis, kurš apdzīvoja istabu, bija centies iekārtot apkārtējo vidi atbilstoši saviem priekšstatiem par gaumi un komfortu. Vairāku gadu garumā pie sienas bija krājušies spīdīgu motociklu attēli, pusplikas rokzvaigznes, arī daži labi folkloras festivālu plakāti, kas neapšaubāmi liecināja arī par istabas iemītnieka visai inteliģentajām ārpusklases aktivitātēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Te kādu nakti pusaudzis pamodās no jocīga trokšņa: kaut kas nepatīkami un asi skrapstēja, pārtraucot ierasto nakts klusumu. “Peles?” bailīgi nodomāja pusaudzis, kurš, būdams īsts pilsētas bērns, nebūt nebija pieradis pie sadzīvošanas zem viena jumta ar visādiem kustonīšiem. Tomēr nē – peles tās nebija. Skrapstoņa nāca no sienas, kur karājās plakātu kolekcija...

Pusaudzis (sauksim viņu par Eduardu, lai gan tam šajā stāstā nav nekādas nesošas nozīmes) saprata, ka sācies tas, no kā viņu bija brīdinājis tēvs: plakāti krita nost no sienas. Reiz tēvs bija pieķēris Eduardu, lipinot pie sienas kārtējo Kurta Kobeina bildi un skarbi teicis: “Edžiņ, tad, kad tā visa mantība atlups un nokritīs, uz tapetēm no līmes paliks nesmuki traipi. Tai dienā es tev noraušu ausis!”

Edžiņš ļoti baidījās no minēto draudu piepildījuma, tāpēc atlikušo nakts daļu nespēja iemigt un nervozi vāļājās pa gultu, domādams, kā lai izkuļas no nepatīkamās situācijas. Pret rīta pusi zēnam izdevās uz brīdi iemigt.

Pamodies Eduards uzreiz metās aplūkot, kāda nu izskatās siena, pie kuras vēl vakar karājās plakātu kolekcija. Kā jau daudz pieredzējušais tēvs bija trāpīgi prognozējis, pie sienas plakātu vairs nebija, taču uz tapetēm vīdēja nepatīkami līmes traipi, kurus nokasīt nebija iespējams. Nabadzīgajai Eduarda ģimenei (tēvs – ģeogrāfijas skolotājs, māte – kasiere Dailes teātrī) nebija naudas dzīvokļa remontam, tāpēc traipi uz sienas bija kā naža asmens Eduarda sirdī.

Tajā brīdī Eduards izdzirdēja klusu balstiņu, kas teica “Neuztraucies! Tāpēc, ka tu esi bijis labs pret mammu, sirsnīgs pret mīļoto meiteni, uzcītīgs mācībās un pie tam vēl nelieto narkotikas, notiks brīnums – traipi pazudīs paši no sevis!” Un patiesi – traipi lēnām kļuva arvien neskaidrāki, gaišāki, līdz beidzot pazuda. Tapetes traipu vietās pat neatšķīrās no pārējās sienas. Eduards stāvēja sastindzis un mēms no izbīļa un pārsteiguma.

“Kas tu esi, brīnumdari?” pēc mirkļa bailīgā balsī attapās pajautāt Eduards. “Es esmu Valdis Savaldis, jocīgo stāstiņu autors DELFI Esplanādē,” atbildēja neredzamais labdaris. “Bet tagad man jāiet palīdzēt citam labam pusaudzim, kas nonācis nelaimē. Atā, Eduard! Piemini mani ar labu vārdu!”

Un Eduards palika stāvot istabā, kurā ar sienu viss bija kārtībā. Viņam vairs nebija jābaidās, ka tēvs noraus ausis. Tā lūk, bērni! Uzvedieties kārtīgi, klausiet vecākus, lasiet DELFI, un arī pie jums atnāks jocīgais Valdis Savaldis, lai atalgotu jūs par visu labo, ko dzīvē esat izdarījuši!

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form