close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
***

Bij melnais debesjums gaišāks to kāju,
Un saplūst ar tumsu viņš bija par vāju.

Tai vakarā caur gunskura birgu
mēs sazīmējām melnu zirgu.

Nekā melnāka es neatceros vairs.
Viņa kājas bij kā ogļu klājiens baiss.
Kā nakts, kā tukšums bij melns viņš pats.
Melns vids, melns purns, melns asts.
Bet citādāk melna jau bija
viņa mugura, ko sedli negūstīja.
Viņš nekustīgi stāvēja. Šķita dus.
Viņa pakavu melnums biedēja mūs.

Viņš melns bija, ka nejuta ēnu.
Tik melns, ka nekļuva melnāks.
Tik melns kā krēsla naktsvidū.
Tik melns kā adatai, kad pa vidu.
Tik melns kā koki, kas mums priekšā,
kā vieta starp ribām tur krūtīs iekšā.
Kā bedre zem zemes, kurā grauds kūsā.
Es nodomāju: melns ir mūsos.

Bet tomēr viņš melnēja redzot mums.
Bij tikai pusnakts pulksteņos.
Viņš netuvojās mums par ne par soli.
No viņa smaržas bezdibeņtumsa nolija.
Viņa mugura jo neredzamāka nāca.
Ne baltuma vairs neatrast acīm.
Viņa acis baltoja kā uztrītas vīlītes.
Vēl baisāka bija viņa acs zīlīte.

Ka būtu viņš negatīvs kādam likās.
Kāpēc tad viņam apstāties labpatikās,
vidū mums palikt līdz rītam?
Kāpēc nemitās viņam netāl no uguns trīties?
Kāpēc melnu dvaku viņš gaisā izplatīja?
Kāpēc krēpēm viņš čaukstus izdalīja?
Kāpēc no acīm laida melgaismu lidu?

Viņš jātnieku sev meklēja mūsu vidū.

1962. gada 28. jūnijs

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form