AFI
Foto: Juris Cālītis

“Mani mulsina sabiedriskā doma, kas atkārtoti dažādās aptaujās uzrāda lielu cieņu un uzticību kristīgai baznīcai,” Ziemassvētku laikam veltītā DELFI konferencē, atbildot uz lasītāju jautājumiem, atzina mācītājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Cālītis atzina, ka viņš nesaprot, “no kurienes nāk šis ļoti pozitīvais izvērtējums, lai gan baznīca tajā pašā laikā daudzējādā ziņā nav varējusi palīdzēt risināt sabiedrībai svarīgus jautājumus – piemēram, par attiecībām ar dažādām minoritātēm, integrāciju, kapitālismu, trūkumcietēju stāvokli, medicīnas un izglītības nepilnīgo finansējumu...

Lūgts komentēt Latvijas baznīcas noraidošo attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem, Cālītis paskaidroja, ka tā, viņaprāt, nav pareiza. Mācītājs uzskata, ka jāturpina “varbūt ļoti nepatīkamu un smagu dialogu”, lai saprastu un pieņemtu pilnīgākas atziņas šajā jautājumā.

Cālītis tādējādi arī nostājās opozīcijā katoļu kardināla Pujāta ieskatiem, norādot, ka “naids pret kādu cilvēku grupu jebkādā veidā nav sasaistāms ar kristīgo morāli vai mācību. Vēl grūtāk saprast kāda ievērojam cilvēka sasaistīšanos ar viedokli, ko pauž "Viedas" izdevēju aprindas un līdzgaitnieki. Jo pašos pamatos šī kustība veido naidu pret citiem. Un tas ir ne tikai nožēlojami, bet arī bīstami.”

Mācītājs kritizēja nereti novērojamo amata brāļu piedalīšanos ceremonijās, kurās mācītāji pieaicināti tikai tāpēc, ka tā ir “moderni”, lai gan paši cilvēki, kam rīkotas šīs ceremonijas nav patiesi ticīgi. “Varam tikai dziļi nopūsties, ja publiski kāds mācītājs vieglprātīgi runā tekstus, par kuriem ir jāsmīn, vai kuriem pats mācītājs netic. Iespēja reliģiskās ceremonijās tukši runāt nav tikai bērēs, bet tikpat graujoši laulībās, jubilejās un citās svētku reizēs. Neviens nedrīkst pļāpāt, bet vismazāk mācītājs,” stāstīja Cālītis.

Tai pat laikā mācītājs norādīja: “ja tiek izvadīti cilvēki ārpus ticības, tad ir ļoti parasts, ka visa ceremonija ir ap aizgājušā biogrāfiju un ne reti ar ļoti banālām peršām, kas tiek izvilktas no lādītēs pēc vajadzības.”

Cālītim nācās atbildēt arī uz daudziem jautājumiem, kuros DELFI lasītāji apšaubīja gan konkrētas kristietības dogmas, gan ticīgumu vispār. Skaidrojot savu nostāju šajos jautājumos, Cālītis atzina, ka vairums Vecas derības tekstu mūsdienu cilvēka acīm nav interpretējami burtiski.

Lūgts skaidrot, kāpēc Vecajā derībā atainots tik daudz vardarbības, Cālītis norādīja, ka no Bībeles tekstiem tomēr izriet, ka arvien vairāk cilvēks saprot, ka vardarbība nāk no paša cilvēka, bet tiek pierakstīta Dievam, līdz pavisam skaidri šis uzskats izkristalizējas Jaunās derības tekstos par Jēzus dzīvi. “Varētu jautāt, kāpēc šīs nepilnīgās atziņas netiek no tekstiem izskaustas,” teica Cālītis. “Šie teksti rāda, kā cilvēks ir pats nācis pie arvien paplašinātas un pilnīgākas Dieva atziņas.”

Cālītis noliedza, ka Vecajā derībā ir jūtama sievietes nevienlīdzība un pazemošana. Mācītājs norādīja uz tā laika normām, kas dominēja kultūrā un atzina, ka Vecās derības pieeja vērtējama kā ļoti liberāla. “Piemēram, radīšanas stāstā ir skaidri norādīts, ka sieviete ir vīrietim līdzīga, vai līdzvērtīga visās jomās. Ka tā stāv viņam blakus un atšķiras savā bioloģiskajā uzdevumā, bet ne statusā, vērtību vai citā ziņā. Tas nozīmē, ka pašā sākumā jau ir iedibināta šī iespējamā vienlīdzība,” teica Cālītis.

“Dievs apzīmē to, ko nevaram aptvert un izprast,” teica Cālītis, “nepilnīgs salīdzinājums būtu, vai utis, blusas un pat vīrusi, sajēdz no sistēmas, kuras daļa viņi ir. Vēl mazāk mēs saprotam, kas ir Dievs.”

Uz lasītāja skeptisko jautājumu, kas radījis Dievu, Cālītis atbildēja, ka “vārds “Dievs” tiek definēts un arī lietots, apzīmējot to, kas nav radīts, bet, kas pats ir Radītājs. Tā ir vienkārši vārda definīcija, kā teologi, filozofi, ticīgie un arī Bībele saprot šo vārdu.”

“Nav neviena atsevišķa rādītāja, kas pats par sevi varētu kādu pārliecināt par Dieva vai transcendentā eksistenci. Bet apstākļi kopumā, kā dzīvo kāda kopiena savā vēsturiskā gaitā, kļūst par galvenajiem liecinātājiem. Un pie šīs sadzīves veidošanas pieder arī tās teksti, kas vārdiski formulē šo iekšējo sadzīves un vēstures patiesību,” kristīgo pasaules uzskatu skaidroja Cālītis.

Atbildot uz jautājumu, kā veicas darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma, Cālītis pavēstīja, ka darbs ejot “ļoti raitiem soļiem”. “Jau esam pie Vecās derības tekstu otrreizējās lasīšanas. Varam tāpēc cerēt, ka pēc gadiem trim, četriem varētu būt jauns tulkojums,” interesentiem solīja Cālītis.

Lūgts komentēt reliģijas mācību skolās, mācītājs norādīja, ka pašu svarīgāko – ticību – nevar iemācīt. Tāpēc būtu labs risinājums pasniegt skolās reliģijas mācību kā skaidrojumu par to, kā cilvēka reliģiskā apziņa ir iespaidojusi civilizāciju sabiedriskā, politiskā, mākslas un citās jomās, jo tas jāzina katram inteliģentam cilvēkam.

Atbildot uz neticīgu DELFI lasītāju sūdzībām par kristiešiem, kas “ar varu uzspiež savu reliģiju” un ticīgo lasītāju sūkstīšanos par “neiecietīgajiem neticīgajiem”, Cālītis uzsvēra iecietīgumu kā būtisku morāles normu. “Naids jebkurā reliģiskā tradīcijā ir aplams. Un neiecietība, augstprātīga un pārākums nav sevišķi cildenas cilvēka īpašības, kur nu vēl ticīga cilvēka izpausmes,” teica Cālītis. Vienlaikus Cālītis kritiski izteicās arī par mēģinājumiem “masveidā propagandēt kristietību”, kas neesot efektīvi, pat vēl vairāk - “man šķiet, kas tas mums ir aizliegts”.

Pilnu konferences tekstu varat lasīt šeit!

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form