close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šovakar, dienu pēc Ziemassvētkiem, sēžu pie mirgojošā televizora ekrāna, laiski atlaidies dīvānā, un vienaldzīgi klausos ziņu reportiera stāstījumā par to, cik asiņaini izvērsušies aizvadītie svētki. Pēkšņi ūsaiņa stāstījums liek saausīties. Tiek stāstīts par “Vilciņu” viensētu, kurā Ziemassvētku vakarā nodegusi saimniecības ēka. Uguns paņēmusi sev līdzi sešas slaucamās govis, četrus teļus, trīs cūkas un lielu skaitu sīklopu. Tā, kā kūts bijusi savienota ar siena šķūni un lauksaimniecības tehnikas novietni, tad sadedzis arī ziemai sagatavotais siens, traktors un cita lauksaimniecības tehnika. Tas noticis tikmēr, kamēr saimnieks ar sievu un bērniem bijis baznīcā uz Ziemassvētku misi. Kalniņu Dzidra, slimā vecmāmuļa, tik vien spējusi, kā noplātīt rokas un, pārvarot neciešamas kāju sāpes, aiztipināt līdz telefonam, lai zvanītu ugunsdzēsējiem un asarojošām acīm stāstītu par nelaimi, kas piemeklējusi viņas māju. Dežūrējošais ugunsdzēsējs pierakstījis ziņu un sācis meklēt savus amata brāļus, kuri svētku vakarā izklīduši pa mājām un pļēgurojuši. Kad beidzot visi savākušies kopā un ieradušies “Vilciņu” saimniecībā, bijis par vēlu. Koka ēka jau nodegusi. Tik vien kā apslacinājuši kūpošos baļķus un aplaistījuši mājas sienas, lai uz tām nepārmestos liesmas, kas kļuvušas jau tik niecīgas, ka nekādu skādi nav spējušas nodarīt.

Es pazinu šos cilvēkus. Pāris gadus atpakaļ dzīvoju tajā pat pagastā, kurā atradās “Vilciņi”. Tajā laikā mūs saistīja draudzība. Kad devos augstās skolās apgūt pārpasaulīgās zinības, mēs atsvešinājāmies. Ļaužu mutes sacīja, ka “Vilciņu” saimnieks pa pagastu izplatot baumas, it kā es ārstējoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo esot pārmācījies, bet es nezināju kam ticēt. Pazinu šos cilvēkus un vidi, kurā viņi apgrozījās – tas bija melīgs pasaules nostūris, no kura visi gudrie un strādāt gribošie jaunieši lauzās prom uz citiem pagastiem, rajoniem, pilsētām. Tur nevajadzēja attaisnoties par apkārtējo sarunātajām muļķībām, tur skaudīgie izteicieni nenokāva vēlmi strādāt un domāt savādāk.

* * *

Jāņu vakarā sēžu pie ugunskura un klausos iereibušā Jurkas, kuru vietējie iedzīvotāji uzskata par “Vilciņu” kalpu, murmulēšanā:

“Es viņiem reiz teicu… Sadusmojos un tā arī pasacīju, ka, ja viņi nelaidīs mani uz Plostnieku svētkiem, nodedzināšu viņu māju. Līdz pamatiem… Man vajag dabūt tikai nedaudz svina. Uztaisīšu atombumbu! Vai tu zini, kā jātaisa atombumba?”

Protams, es nezinu. Sēžu pie ugunskura un garlaikoti veros šaudīgajās uguns mēlītēs. Tās jautri aprij alkšņa pagales, melnajai nakts tumsai dāvādamas sīkas, ātri gaistošas dzirkstelītes. Rokā turu iesmu, uz kura sadurtas desas ripiņas. Pārkarsētajās oglēs paukšķēdamas pil sulīgas tauku piles. Tās uz īsu mirkli, pārtop vārgās liesmiņās un tad tikpat ātri nodziest, pārvērsdamās asos un kodīgos dūmos. Vējš visā noraugās un nevar pieņemt viennozīmīgu lēmumu, uz kuru pusi tos īsti trenkt – vai pa kreisi, vai pa labi. Viņš tos nēsā šurp un nēsā turp. Mēģinu atrast labāko vietu pie ugunskura, kur dūmi negrauž acis, bet tad atmetu ar roku, samierinādamies ar bērnišķīgo vēja neizlēmību.

“Kas gan Gatis bez manis būtu? Es viņam uzcēlu jaunu kūti, siena šķūni un garāžu. Viņš pats neko neprot. Kad atnācu uz “Vilciņiem” strādāt, viņiem tur nekā nebija. Ha, tikai maza būdiņa, kurā divas goteles turēja. Saremontēju māju, izveidoju piebūves. Tu taču redzēji, vai ne? Kā iekrītu dzērienā, tā Gatis kā slapja vista staigā pa pagalmu un nevar izlemt, kam ķerties klāt. Viņš neko neprot. Tikai ar muti brauc un ap sieviešiem lakstojas,” man skaidro uz taburetes sakņupušais Jurka. Viņu dēvē arī par Kleju. Kādreiz bijis liels klejotājs. Staigājis no mājas uz māju, meklējot patstāvīgu dzīvesvietu. Tagad kļuvis vecs un samierinājies ar to, ko liktenis viņam sagādājis – mūždien sāpošu muguru, pliku pakausi un vecpuiša dzīvi, kas nepriecē Kleja sirdi. Cik es sevi atceros, tik man vienmēr šķiet, ka vecais Jurka nemainās – tievām, kā skals kājām, lielu kā balonu piepūstu vēderu un iesirmām ūsām. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kuru nespēju iztēloties kā mazu puišeļi - nopuņķojušos, mammai pakaļ skraidošu un kuplajos brunčos ieķērušos. Šķiet, vienmēr dziedājis, dzēris un lielījies, aiz sevis bārstīdams nereālus un Minhauzena cienīgus nostāstus.

Tagad Jurka strādā “Vilciņos”, pildīdams saimniecībā svarīgos un neatliekamos darbus. Par to saimnieks dod trīsreiz dienā ēst un nopērk drēbes. Vasarā Klejs ceļas no rīta pēc pieciem un ar velosipēdu minas uz “Vilciņu” mājām, vakarā atgriežas pirms divpadsmitiem, bet ziemā viņu aizmirst. Tad Klejs savā tukšajā būdā gatavo cirvja un āmura kātus, kurus izvadā pa pagastu, lai pārdodot iegūtu naudu. Par to, protams, nopērk pusstopu šņabja, piedzeras un skaļi dzied sēras dziesmas par jaunību un mīlestību, par nepiepildītām ilgām un iecerēm. Un atkal nāk pavasaris – Jurka met pie malas sasietās bērza slotas, par kurām grasījās nopelnīt lieku grasi, un piekrīt Gata uzaicinājumam doties palīgā art plašos labības tīrumus “Vilciņu” saimniecībā.

“Vai tad viņi ir samaksājuši kādu latu? Ja man atdotu visu naudu, kuru godam esmu nopelnījis, tad es būtu miljonārs… Ev, tev vēl ir alus?”, vaicā Klejs.

“Bišķin vēl ir,” atbildu un ceļos augšā, lai aizietu līdz Jāņu galdam un piepildītu Kleja glāzi ar putojošo dzērienu. Pārējie līgotāji aizsteidzās uz pagasta kultūras namu, kur notikšot balle. Mēs esam palikuši divi. Melna tumsa ložņā pa krūmiem un zagšus laužas virsū ugunskuram, mēģinādama to aprīt. Nesadzirdams klusums slīd pa pierasojušo zāli un atnes sev līdzi laisku mieru un slinkumu. Netālajā miežu laukā griež grieze, cenzdamās aizbiedēt baiso nakts melnumu, bet viņai tas neizdodas. Līganā nakts melodija, kuru iespējams tikai izjust, bet ne sadzirdēt, ieaijā domas un baltā sapņu kuģī aizved pie piemirstām un mīļām bērnu dienu atmiņām, kurās nav steigas un neatrisināmu problēmu. Jurka šūpojas savā sēdvietā un mēģina dziedāt Jāņu dziesmu, bet meldiņš pinas un ieķeras kaklā.

“Man “Vilciņos” palika vesela kanna ar pašbrūvētu alu. Īsts alus, nevis tāda, kā šī veikalā pirktā susla,” skaidro Jurka un rāda uz plastmasas glāzē esošo alu.

“Kāpēc tu neesi tur un nesūc savu alu?” prasu lielībniekam un uzreiz nožēloju izteikto jautājumu, jo atbilde man ir skaidra. “Vilciņos” sabraukuši saimnieka pilsētas radi, kuriem nepatīk apreibušais Jurka. Viņš tikai lieloties un ar skaļo dziedāšanu nojaucot svētku gaisotni. Juzdamies vainīgs par neērto situāciju, mēģinu mainīt sarunu tēmu:

“Vai nevajadzēs pļaut zāli? Drīz vajadzētu būt siena laikam?” “Jā, laikam gan! Ka tik laiks labs turētos,” grūtsirdīgi novelk Jurka. “Aizvakar izkapti jau uzasinājām, nomainījām astoņus pīķus. Parīt varētu pirmo pļavu gar mežmalu gāzt nost…”

Es zinu to pļavu. Pirms pāris gadiem arī pats tajā locījos, krāmējot sienu vienveidīgās gubās. Tas bija smags darbs. Saule karsēja muguru, sāļas sviedru lāses tecēja no pieres un grauza acīs. Smalkie siena gruži krita virsū un līdz ar uzmācīgajām mušām koda pārkarsušajā miesā. Dunduri klusi nosēdās uz muguras un mielojās tur. Gribējās tos triekt prom, bet rokās bija jātur trīsžuburu dakšas, ar kurām nesu smaržojošo un čaukstošo sienu. Pēc pāris nedēļām, kad siens gubās bija izžuvis un sasēdies, brauca traktors, velkot aiz sevis ērmīgu agregātu ar garu un līku degunu. To sauca par presi. Rēcošais braucamrīks agregātu pieveda pie siena gubas. Ar dakšām nogāzu gubas virsu un kopā ar diviem vīriem rijīgajā preses rīklē grūdu sauso sienu. Prese stenēdama kampa, otrā galā laukā grūstama vienādas siena pakas. Tās krita otra traktora piekabē, kurā divi citi talcinieki kārtoja un krāva kravu. Tad pie nākošās gubas un atkal, un atkal. Tik vien atlika laika, kā iedzert ieskābušās bērza sulas, noslaucīt krekla stūrī sviedrus un turpināt strādāt. Presei bija jāsteidzas tālāk. Uz to rindā gaidīja daudzi pagasta iedzīvotāji. Ja gadījās saulainas vasaras un Gatis nebaidījās t nopļauto sienu atstāt pļavā pāris dienas ilgāk, tad gubošanu neveica, bet izkaltušo zāli savāca uzreiz no vāla. Traktors, pa pļavu lēkādams, vilka grabošo presi, kas veikli pacēla savāloto sienu, sagraizīja un sasēja pasmagās un durstīgās pakās. Kad piekabe bija pilna, tad, preses saspringtā darba grafika dēļ, siena pakām ļāva krist turpat pļavā. Pēc tam ar dakšām sameta piekabē un veda uz siena šķūni, kuru līdz pašām spārēm piestūķēja pilnu ar tikai lopiem garšojošu pārtiku. Basām kājām šļūcu pa iedzeltenīgi zaļo pļavu, vairīdamies no asajiem timotiņa sariem. Spoža saule zvilnēja zilajā debess zilgmē, kurā jau divas nedēļas nebija redzams pat niecīgākais mākonītis, un svilināja manu muguru. Tā bija kļuvusi tumši brūna. Pļavā iemaldījies stārķis meklēja vardes un peles Slaidi kā karavīrs likdams soļus un klanīdamies katrreiz, kad spēra soli. Mana galva bija tā pārkarsusi, ka sajutu lipīgu šķidrumu tekam mutē. Paskatījos uz vēderu un redzēju uz tā no deguns pilam tumši sarkanas asins piles. Skrēju pie meliorācijas grāvja un mērcēju galvu duļķainajā ūdenī, lai to nedaudz atvēsinātu. Noplēsu no krekla, kas bija apsiets ap vidukli, mazu lupatiņu un sabāzu to asiņojošā nāsī.

“Tu tiešām nezini, kā jātaisa atombumba?” vaicā iereibušais Jurka. “Nē, nē! Nezinu gan! Priekš kam tev atombumba?” tincinu viņu. “Uzlaidīšu reiz tos “Vilciņus” gaisā. Tad viņi man redzēs… Ķīmijas skolotāja teica, ka vajagot sasaldēt svinu un samalt to smalkos, smalkos puteklīšos. Tad no tiem varot uztaisīt atombumbu…” “Nezin, gan vai tā ir… Man šķiet, ka tur vajadzīgs urāns vai plutonijs…” “Kur, lai tādu dabū?” “Nezinu… Mēs jau tādu nekad nedabūsim…” “ Žēl. Bet tu gribi teikt, ka Milda būs mani piemuļķojusi?” “Nezinu… Varbūt viņa pati nezin, kas ir atombumba… Tev nebūs žēl “Vilciņu”?” “Būs, jau būs,” grūti novelk Jurka, “Bet gribas arī kripatiņu cieņas… Zini, cik tajā mājā ir ielikts? Kāda daļa manas dzīves tur palikusi? Pie tam tā pati labākā! Pēdējos gadus esmu dzīvojis tikai dēļ šīs saimniecības… Kamdēļ cilvēki dzīvo? Tu zini, kāda ir dzīves jēga? Vai tiešām mana sūtība ir bijusi būvēt, art un kopt lopus? Vai tādēļ Dieviņš mani radīja?”

Arī mani sen nomoka šis jautājums, kāpēc es dzīvoju, bet jūtu, ka lēnām, aizritot dzīves gājumam, ikdiena un steiga aprij vēlmi izprast pasauli un sevi tajā. Jā? Kamdēļ? Vai tikai tāpēc, lai pielūgtu Dievu un aizvadītu no grēkiem šķīstu dzīvi? Lai pēc tam tiktu paradīzē un tur mūžīgi dzīvotu pie Tēva, Tā Kunga kreisās rokas? Nē! Šādi argumenti mani nepārliecina, tāpēc meklēju loģiskāku izskaidrojumu, bet tas tik viegli rokās nedodas. Sirds dziļumos jūtu, ka patiesībā nevajag meklēt dzīves jēgu, jo tās nemaz nav. Nojaušu, ka cilvēki nav radīti tādēļ, lai tie šķīstītos un ieietu jaunā eksistences formā, bet ir tāpat. Vienkārši, bez iepriekšēja nodoma.

Sarunas turpinās vēl krietnu brīdi, līdz Jurka kļūst miegains un turpat uz taburetes aizmieg. Stutēju augšā un palīdzu šļauganajam stāvam aizklumburēt līdz mājai, lai viņu guldītu nesaklātajā gultā un ļautu izgulēt dzērumu.

Aiz baisu tumsu dvesošā meža aust jauns rīts. Apkārt spokojas pelēcīga gaisma, īsti neizgulējusies un kašķīga. Ugunskurā vajadzētu iemest jaunas malkas pagales, bet es to nedaru. Ar desu cepamo iesmu sabakstu nesadegušās šķilas un sastumdu tās vienkopus. Strauji iedegas mazas liesmiņas un sprakšķēdamas silda manas kājas. Sēžu, domāju un gaidu atgriežamies ballētājus:

“Jā! Tāda tā dzīvīte ir – aizskrien vēja spārniem un īsti neatskatās bijušajā. Pēkšņi atskaties atpakaļ un redzi, ka esi vecs kraķis, kurš būtībā neko nav redzējis, dzirdējis un sapratis. Tik vien paliek kā tukšas atmiņas, kuras vari kārtot un pārkārtot. Un nekā vairāk!”

* * *
Pāris dienas vēlāk pēc ziņās dzirdētās nelaimes, kas izpostīja “Vilciņu” saimniecību, zvanu vecākiem uz laukiem. Tā, starp citu, iejautājos arī par šo notikumu. Mamma gari un plaši vēlreiz atstāsta par sadegušajām govīm, traktoru un sīklopiem, uzskaitot pat vistas, pīles, trušus un aitas.

“Kas tad bija par vainu, ka tik pēkšņi nodega?” prasu mammai. “Neviens neko prātīgu neprot pateikt. Ekspertīze vēl nav galā. Sākumā visi domāja, ka vainīgs ir Klejs, jo viņš esot draudējis nosvilināt “Vilciņus”, bet nekā. Nākošajā dienā pēc ugunsgrēka Kleju atrada savā būdā mirušu…” “Kā?” pārsteigts izdvešu. “Nodzērās?” “Droši vien. Līķi aizveda uz pilsētu. Teica, ka veselu nedēļu nogulējis beigts. Turpat pilsētas kapsētā arī noraka. Piederīgie neuzradās. Gatis izlikās, ka Kleju nepazīst, tāpēc visi bēru izdevumi palika uz valsts rēķina. Kā bomzi…” “Šausmīgi!” nosaku, nespēdams atgūties no dzirdētā un negribēdams tam ticēt. “Laikam Klejs būs gribējis vēl pēdējo reizi atgādināt par sevi,” spriedelē māņticīgā māmuļa, “Ja ne dzīves laikā, tad vismaz pēc tās.” “Nu, nezin, nezin…”

Jelgavā
02.07.2001.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form