nekad nebiju domājusi par to, cik daudz prieka var sagādāt skatiens, ja to pamana īstajā brīdi.
pati izšķīdusi kā papīra salvete nenosakāmā gadalaika lietus straumēs, galva piebāzta ar drūmām domām kā miskaste, kur pat bomzim nekas noderīgs neatrastos,

kājas pārgurušas no aulekšošanas augstpapēžu zābakos, kas domāti kā atgādinājums visvairāk jau sev, ka johaidī, esmu tomēr sieviete , ne tikai nezināmas datorspēles ieprogrammētā sižeta izpildītāja,
dūša šķebīga no cigarešu maratona un garām palaisto izdevību atmiņu vēsmām………..

un , te pēkšņi, negaidot….banāli kā ziepju operā jeb kā dzīvē…..
pamanu acis.
divas.
pētošas.
pārsteigtas.
un manas zilās skropstas ieķeras tālu uzacīs aiz esības nepanesamā viegluma – par ko, par ko???
vēl nupatās ar trulu nazi vēnām pāri nevērīgi švīkājusies, nu sirdsapziņa zem savas smagās nastas pogo kā lakstīgala, šķiet, ja varētu, - kā jāņtārpiņš paceltos gaisā un mirdzētu.
par ko man tāda laime?

sensenos laikos pirms nocirta galvu, izpildīja pēdējo vēlēšanos……………………

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit