close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ja mīlestība mums nozīmē to pašu, ko sāpes un ciešanas, tad mēs mīlam par daudz. Ja visas sarunas ar mūsu tuvākajām draudzenēm pārsvarā ir par mūsu partneriem un viņu problēmām, viņu domām, uzskatiem, jūtām, ja gandrīz visi mūsu teikumi sākas ar vārdu “viņš”, tad mēs mīlam par daudz.

Ja viņš pret mums izgāž savu slikto noskaņojumu, vai izturas vienaldzīgi, un mēs šo viņa izturēšanos sev izskaidrojam, ka vaina noteikti ir viņa pagātnē, vai arī bērnībā, tad mēs mīlam par daudz. Ja mēs izliekamies nemanot daudzas viņa rakstura iezīmes, uzskatus un izturēšanos, un līdz pēdējam ticam, ka viņš mūsu mīlestības labad mainīsies, tad mēs mīlam par daudz. Ja attiecības ar jūsu partneri noved līdz jūsu dvēseliskām vai arī miesiskām sāpēm un ciešanām, tad mēs mīlam par daudz. Par daudz mīlēt - tas nozīmē vienīgas sāpes, bet neskatoties uz to starp sievietēm tik ļoti izplatītas, ka mums pat sāk likties, ka tas tā vienkārši notiek, un tam tā jābūt. Vairums no mums jau reiz mūžā ir mīlējušas par daudz, un daudzas to dara atkal un atkal no jauna. Citas savukārt ir tik ļoti centrētas uz savu partneri, ka pat ar saviem ikdienas darbiem vairs nespēj tikt galā.

Ja jūs kādreiz esat nonākušas šādā situācijā, kad visas jūsu domas kavējas tikai pie viena vīrieša, tad varbūt jūs jau nojautāt, ka šāda izturēšanās nav pielīdzināma mīlestībai, bet gan bailēm. Tās ir bailes palikt vienai, bailes ka jūs netiksiet pamanīta. Mēs mīlam ar cerībām, ka šis vīrietis dzēsīs mūsos šīs bailes. Bet diemžēl tas tā nenotiek un jo mēs vairāk izrādām savu mīlestību, jo vairāk viņš no mums attālinās.

Ilze un Jānis iepazinās kādā kopēja drauga dzimšanas dienas svinībās. Jau tad viņu starpā izveidojās abpusējas simpātijas. Viņi varēja runāties dienām un naktīm, un izjuta viens pret otru nezināmu spēku, kas ar katru dienu viņus satuvināja.

Tikai vēlāk Ilze uzzināja, ka viņam ir ģimene - sieva un jauka mēnesi veca meitiņa. Bet tas Ilzi nespēja atturēt, viņa jau tad mīlēja par daudz. Jānis sāka ar vien vairāk pievērsties alkoholam, laikam tāpēc, ka nespēja vairāk tikt galā ar savu dzīvi. Kad Jāņa sieva ar bērnu aizbrauca pie vecākiem, Ilze dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur sieva, un gulēja tajā pašā gultā, kur sieva. Bet vai Ilze juta kādus sirdsapziņas pārmetumus? Nē, jo viņa jutās laimīga, bet savu laimi uz cita nelaimes uzbūvēt nevar. To Ilze saprata tikai daudz vēlāk. Viņi ar vien vairāk satuvinājās un Ilze nepārprotami sāka Jāni pamudināt uz šķiršanos, bet no viņa puses sekoja vienīgi solījumi. Jānis daudz dzēra un tikai tad kad bija jau izdzēris zināmu alkohola devu, zvanīja Ilzei, un viņa kā muļķīte vienmēr skrēja, lai aizvestu savu mīļoto vai nu uz dzīvokli, ja sievas nebija mājās, vai arī pie sevis uz mājām. Viņa bija laimīga arī par to, ka viņš piedzēries gulēja gultā blakus, bet no rīta, kad pamodās, bija prom atkal.

Tas tā turpinājās veselu gadu, līdz Ilze “salūza” viņa vairs nespēja tikt ar sevi galā. Saņēmusi visus savus pēdējos spēkus un Jānim paziņoja, ka viss beidzies. Ilze pameta savu dzimto pilsētu, aizbrauca uz Rīgu. Bet vai tur viņa jutās labāk, nebūt nē, tās ciešanas un sāpes nebija aprakstāmas un visvairāk viņai bija bail palikt vienai.

Bet tad kādu jauku pavasara dienu viņas dzīvē ienāca cits vīrietis - Kaspars. Ilze atkal padevās glāstiem un cerību pilnajiem vārdiem, kurus viņš čukstēja viņai ausī. To uzzināja Jānis un pēkšņi, it kā pamodies no miega, nelika Ilzei miera. Katru dienu zvanīja, būdams skaidrā viņš Ilzei draudēja, kā tā var - viņu pamest un tik ātri savā dzīvē ielaist citu vīrieti, bet kad bija piedzēries, lūdza piedošanu, un solīja mīlēt līdz mūža galam un pat šķirties no sievas.

Arī attiecības ar Kasparu nebija ilgstošas, jo šoreiz “salūza” viņš, tā visi plāni par precībām un bērniem izgaisa, kā smiltis vējā. Arī Kaspara sirds bija par mazu Ilzes lielajai mīlestībai.

Ilze atkal palika viena. Bet kāpēc? Vai tiešām vīrieši nespēj pieņemt šo lielo mīlestību, vai tiešām to sirdīs tai nav vietas? Bet Ilze neprata savādāk.

Šoreiz Ilze bija tā kas meklēja satikšanos ar Jāni. Neskaitāmie zvani, ilgās sarunas, izskaidrošanās un Ilze atkal pieņēma Jāni pie sevis. Laimīga - jā, varbūt!? Jānis bija atradis darbu, vairs nedzēra un Ilzi vai uz rokām nēsāja. Viņi sāka dzīvot kopā, sāka iekārtot savu dzīvoklīti, Jānis beidzot izšķīrās no savas sievas. Ilze taču beidzot bija panākusi to, par ko sapņoja jau trīs gadus. Beigusi studijas, viņa Rīgā atrada labu darbu.

Bet Jānim laikam likās dzīvē viss nokārtots, viņš jutās drošs par Ilzes jūtām. Strādājot, parādījās nauda par kuru izklaidēties atkal nopirkt spirtoto dziru. Un tad kādu dienu Ilze nejauši uzzināja, ka Jānis ir iepazinies ar kādu sievieti. Lai arī sākumā viņš pilnībā visu noliedza, lai arī viņš tagad vairāk centās izrādīt savas jūtas, ko viņš nekad nebija darījis, Ilzei šaubas neizzuda. Bija dienas, kad Jānis piedzēries mājās pārradās tikai no rīta. Kur viņš bija un ar ko, nekas netika paskaidrots. Tikai vēlāk viss nāca gaismā un tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Bet kāpēc Ilze ļauj sev tā darīt pāri? Viņa sirds dziļumos cerēja, ka mīlestība spēs Jāni mainīt, bet viss izveidojās tikai vēl sliktāk. Nespēdama visu turēt pie sevis, un no darba kolēģiem kaut ko noslēpt bija neiespējami, viņa visu izstāstīja. Padoms bija tikai viens - pamest Jāni un jo ātrāk, jo labāk. Viņa tāda jauka un simpātiska jauna sieviete nedrīkst pārdzīvot par tādu vīrieti, kurš viņai sagādā tikai un vienīgi ciešanas. Īstais vīrietis vēl būs, katram no mums dzīvē ir lemts atrast savu otru pusīti. Tā Ilze arī izdarīja, bet cik tas prasīja asaru un ciešanas. Nespēdama palikt dzīvoklī, kur katra lietiņa atgādināja par viņu, Ilze nolēma palikt pa nakti pie sava brāļa. Nākošajā rītā ieradusies mājās, viņas acu priekšā pavērās šausminošs skats. Aizejot, Jānis bija paņēmis līdzi pat mēbeles - gultu un galdu, atstājot Ilzei pilnīgi tukšu istabu. Viņa izplūda asarās, bet brālis skaidroja: “Māsiņ, nu tu beidzot saproti ar kādu vīrieti tu esi dzīvojusi kopā, viņš pat nav tava mazā pirkstiņa cienīgs!”

Jau pēc mēneša Jānis atkal sāka Ilzei zvanīt, laikam jau viņam bija slikti. Acīmredzot Jāņa jaunā draudzene saprata, kas viņš īstenībā par cilvēku, padzina viņu no sava dzīvokļa. Viņš redzēja kā Ilze jau mēneša laikā bija mainījusies gan ārēji, gan iekšēji, viņa bija kļuvusi par stipras gribas sievieti. Jānis Ilzei atkal runāja par mīlestību, stāstīja ka jūtas ļoti vainīgs, bet vai Ilze viņam šoreiz atkal piedos? Viennozīmīgi nē! Arī Kaspars pēkšņi uzradās un Ilzei stāstīja par to cik viņš rīkojies nepareizi un tikai tagad sapratis, ka viņu ļoti mīlot un negrib vairs pazaudēt. Bet tas vilciens jau ir aizgājis, tās jūtas, tā mīlestība un kaisle kas reiz bija ir zudušas.

Tikai pateicoties ģimenes, darba kolēģu un draugu atbalstam, Ilze ir tikusi visam pāri. Sākusi jaunu dzīvi, pievēršot uzmanību sev, jo pēdējā laikā tam neatlika laika. Ilze ir sākusi cienīt un apzināties sevi. Iziet sabiedrībā, satikties ar jaukiem cilvēkiem, ko viņa jau ilgu laiku nebija darījusi. Bet vai Ilze ir laimīga? Sirds dziļumos laikam tomēr nē. Vai vispār kādreiz viņa spēs ticēt visiem komplimentiem, kurus viņai izsaka ne mazums vīriešu? Vai vispār kādreiz viņa spēs vīriešiem uzticēties? Sirdī tomēr kaut kas ir salūzis? Bet cerēsim, ka reiz nāks tas īstais vīrietis Ilzes dzīvē, kurš spēs dzēst visas sāpes un šaubas…

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form