Mans dēls beidzot sācis satikties ar meitenēm, un tagad vai katru dienu mūsu mājās ir ciemiņi. Ņemot vērā, ka gaidīju to jau ilgi un nepacietīgi, man vajadzētu justies gandrīz vai laimīgai, vai vismaz apmierinātai. Tomēr jāatzīst, ka šis notikums ir ienesis šādas tādas korekcijas manā personīgajā dzīvē. Pirmkārt, mans ledusskapis, kas vienmēr gandrīz vai lūza no pārpilnības, tagad ar saviem tukšajiem plauktiem katru dienu uzbāzīgi atgādina, ka to vajadzētu atkal piepildīt. Otrkārt, cieš mans ierastais mājas tīrīšanas grafiks. Parasti to darīju vakaros pāris reizes nedēļā, bet tagad vakars pārcēlies uz rītu. Putekļu sūcēja rūcināšanu vakarā mana dēla draudzenes varētu uztvert, kā mājienu lasīties prom. Pagaidām es to nevēlētos gan, jo dēls beidzot no pienapuikas sāk pārvērsties par džentlmeni, kas galanti māk gan mēteli paturēt, gan durvis atvērt. Treškārt, dēls bieži sāk man apjautāties vai nevēlētos uz pāris dienām pazust no mājām. Ar vārdu sakot, es vairs savās mājās nejūtos kā savās. Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par modernu sievieti-māti bez aizspriedumiem attiecībā uz bērnu intīmo dzīvi, bet patlaban jūtos kā pati sevi stūrītī iedzinusi. Gan pārnestā gan tiešā nozīmē. Tupu vakaros savā istabiņā un pat degunu laukā nebāžu, jo dēla draudzenes baidoties. Nez no kā tad baidās, neesmu tak sumpurnis. Gan kafiju uzvāru, gan karbonādes sacepu, gan traukus novācu. Drīzāk jau trauku mazgātāja, pavārs un oficiants vienlaicīgi.... i un pat dzeramnaudu neņemu.
Tad nu vienreiz nolēmu šitai dzīvei pielikt punktu. Pati sev važas uzliku, pati arī tās pārcirtīšu. Bet tikai tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Vakarā kā parasti māja pilna. Pa dēla istabu iet vaļā ķiķināšanās un spiegšana. Izskrien mans balodītis un prasa, kad būs ēst. Saku, ka tūliņ visu sagatavošu, bet pie sevis nodomāju, nu jums būs mazs pārsteigums! Pēc laiciņa paveru durvis un ar visjaukāko smaidu uz lūpām pavēstu, ka virtuvē viss sagatavots, bet es nu eju. Kur ta, dēls pārsteigts jautā. Uz randiņu, viltīgi atraucu un, steigšus uzmetusi mētelīti, pazūdu pa durvīm.
Biju sarunājusi ar draudzeni, ka ieskriešu uz kafiju un patenkosim par vecajiem laikiem. Nosēdējām visu vakaru līdz vēlai tumsai. Beidzot draudzene piedāvāja, lai palieku pa nakti, jo kur ta pa tādu melnumu vazāsies.
No rīta ar lielu nepacietību steidzos mājup, lai redzētu savas pāraudzināšanas rezultātu. Uz galda tā arī neaiztikta stāvēja manis noliktā paka miltu, ar brūnu garoziņu pārvilkusies maltā gaļa trauciņā, iemērktā baltmaize uzblīdusi vēlās pāri bļodiņas malām, olas un nemizoti kartupeļi. Blakus atkritumu kastei mētājās liela kartona kārba no picas, bet izlietnē kaudzīte nemazgātu šķīvju. Tātad nekas man nav sanācis....un nebija jau ar ko cerēt, ka šīs meitenes ar visdažādākās krāsu gammās nolakotiem nadziņiem mizos kartupeļus un maisīs kotlešu gaļu. Lai gan saka jau, ka jēla gaļa labi attīrot rokas un nagus.
Dēls jau bija aizgājis uz studijām. Man pašai drusku sevis tā kā žēl sametās. Ir nu gan meitieši - kaut vai traukus būtu nomazgājušas un neizlietotos produktus ledusskapī iebāzušas. Gaļa gandrīz vai ārā jāmet. Bet ko padarīsi, pati vainīga. Pieradināju, man tā sirds tāda mīksta.
Vakarā ierosinu dēlam, ka pa brīvdienām visa kompānija droši varētu pārvākties uz dārza mājiņu. Tur ir divas istabas un neliela virtuvīte. Ārā patlaban ļoti silts un nenosals. Toties būs brīvība, un māte nemaisīsies pa kājām. Pamatoju savu ideju ar to, ka gribu mājās uztaisīt ģenerālo pavasara tīrīšanu. Dēls domīgs turpina ēst vakariņas. Saprotu, ka patlaban apdomā, kā tur ar ēšanu būs. Picu uz turieni nepasūtīsi, bet mammas nebūs. Interesanti, kā viņš bija iedomājies manu pazušanu no mājām uz pāris dienām? Vai man varbūt būtu vajadzējis sagatavot pārtiku n-tajām dienām? Beidzot dēls izdomājis un piekrītoši māj ar galvu, sak ideja nav slikta. Tikai, tu mamma, sacep mums kādu gaļu līdzi....Bac! Te nu esam atkal.......Neko neatbildu un sāku mazgāt traukus izlietnē.
Tai vakarā piezvanīju šķirtajam vīram un izkratīju sirdi. Vai tik vien problēmu, mīļā sirds, viņš nobrīnījās un piebilda, risināsim un glābsim tavu ādu. Runājām vēl kādas minūtes divdesmit, kā sacīt stratēģiju apspriedām.
Nākamajā dienā nokārtoju darbā atvaļinājumu un sarunāju ceļazīmi uz sanatoriju. Pēc pāris dienām mans bijušais laulenis ieradās tieši noteiktajā laikā ar abām mazgadīgajām meitām un diviem spalgi vaukšķošiem krančiem. Es jau biju sakravājusi somas, un tikai pie pašām durvīm mani apturēja dēla pārsteiguma pilnais jautājums, uz kurieni tu mamm...ko tas viss nozīmē? Kranči tai brīdī abi vienlaicīgi sacentās, kurš pirmais augstāk iekodīsies dēla džinsu biksēs. Mīlulīt, man veselība galīgi čupā, paņēmu sanatoriju, bet tēvam savukārt mājās iet vaļā lielais remonts un tev tak nekas nebūs iebilstams, ja padzīvos te? To pateikusi teciņiem vien liekos pa durvīm ārā atbildi negaidot. Pat uz ielas būdama, vēl dzirdu riešanu, kas pamazītēm izzūd, attālinoties no mājas. Kur mans bijušais ņēmis tādus briesmekļus? Nebiju kaut kā dzirdējusi, ka viņa tagadējā sieva dikti mīlētu dzīvniekus...
Kad pēc divām nedēļām atgriezos mājās, neticēju savām acīm. Māja spīdēja un laistījās, uz gāzes plīts katliņā burbuļoja kaut kas jauki smaržojošs. Bet pa virtuvi puķainā priekšautiņā rosījās kāda jauna meiča. Šitāda mūsmājās vēl nebija manīta. Sveicināta Arņa mamma, meitene, no ēst gatavošanas neatrāvusies, smaidot noteica, es esmu gandrīz vai tā kā Arņa pusmāsa. Kitijas meita, viņa precizēja. Tikai tad atminējos, ka mana vīra jaunā sieva nemaz nebija tik jauna, un viņai jau ir pūrā meita no pirmās laulības. Tad jau tu būsi Elīna, es ieminējos. Tai mirklī virtuvē ieslīdēja mans dēls, apmierināti smaidīdams. Elīna te mūs visus baro, mamm, un tu zini, ne sliktāk par tevi viņai sanāk, viņš to pavēstīja kā graujošu jaunatklājumu.
Vēlāk pajautāju savam bijušajam, kā viņam tas izdevies un kur tos briesmīgos krančus izrāvis. Suņus esot pie mājas savācis. Vietējie dvorterjeri. Visi dēla meitieši pamukuši kur kurā šitādus briesmoņus ieraugot. Elīna uzzinājusi kas par lietu, piesolījusies tām jaunkundzēm parādīt, kā ēst jāgatavo. Tikai nav jau bijis vairs kam rādīt. Toties mans puika ir stāvā sajūsmā par jauniegūto radinieci, kuru nebija redzējis ne reizi vēl līdz šim. Nezinu vai man tagad priecāties vai kā? Māja ir tīra no ēdelīgajām meitenēm, un puika sapratis, ka viena no vērtīgākajām jaunas sievietes īpašībām ir nevis laba apetīte, bet gan orientēšanās virtuvē un produktos. Elīna pie mums tagad ciemojas ik pārdienas. Esmu brīva sieviete, varu skatīties televizoru, iet ciemos vai braukt uz vasarnīcu, jo zinu, ka mājās valdīs ideāla kārtība. Tikai sanāk, ka Arnis savu tēvu drīz varēs dēvēt arī par sievastēvu...
Ko tu saki par visu to?
Mīļi sveicieni Taviem bērniem un vīram!
Tava māsa Elizabete.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
