1. turpinājums


Viņa to skaidri saskatīja pār saviem stenderē iekrampētajiem pirkstiem. Pēc īsa brīža māte apgriezās, pamanīja durvīs stāvošo meitu un gandrīz tikpat ātri kā kāpjot augšā, aiz rokas noveda lejā un ieslēdza istabā. Istabā meitene trīcēdama staigāja no viena stūra uz otru. Vai arī viņa kādunakt pārvērtīsies par drēbju kaudzi? Vai tas bija tas pats, kas ar veco, strīpaino runci, kurš gulēja, stīvs izliecies un it neko nejuta un nebija vairs silts, kuru māte pēc tam satina lupatās un izmeta mēslainē? Varbūt kaut kur starp drānām gulēja kaimiņu meitene, sarukusi, stīva un auksta? Nē, nē, viņai nešķita, ka tā būtu. Viņa gribēja tūlīt pat izņemt no skapja drānas un savīstīt tādu pat tīstokli, bet baidījās. Varbūt tūlīt pat atgriezīsies māte, varbūt, to izdarījusi, viņa tūlīt pat izgaisīs? Bet varbūt izgaist nemaz nebūtu tik slikti? Kur viņa būtu, ja viņas nekur nebūtu? Tur, kur viņa nekad nav bijusi.

Kārdinājumam gultā izveidot drēbju lelli un izgaist viņa pretojās trīs dienas. Viņa pūlējās atsaukt atmiņā savu sejas izteiksmi brīžos, kad nevēlējās izgaist. Iemēģinājusi šo izteiksmi sejā, viņa saprata, ka seja no tās ir stipri atradinājusies. Viņa uzmanīgāk pētīja arī mātes seju stundās, kad viņas pēc vakariņām vēl pasēdēja kopā. Atveidojot mātes seju, viņa saprata, ka pati tā vēl pagaidām nav jutusies. Mātes sejā bija vēl lielāka neapmierinātība ar esošo, bet līdzās tai cieša apņēmība nekur neizgaist un nevirzīties nekur projām no sava krēsla ar augsto atzveltni un rokdarbu groziņa.

Trešās dienas vakarā viņa bija izlēmusi. Viņa izņēma no skapja divus mēteļus, dažas šalles un ar sirds drebēšanu atklāja segas malu. Viņa rīkojās ap šalli un mēteļiem, it kā tie būtu karsti: nevarēja taču zināt, kurā brīdī jāpazūd. Visdrīzāk tas notiks brīdī, kad pāri savīstītajai lellei uzklās segu. Viņa stāvēja pie gultas malas un dziļi elpoja. Pirms pieskarties segai, vēl apskatījās apkārt – viņa bija viena krēslainajā istabā. Durvis bija neitrāls, nekustīgs četrstūris. Neviens viņu nevarēja atturēt. Viņa satvēra segas stūri un pārvilka to pāri guļošajam apveidam. Atliecās taisna un aizžmiedza acis, jūtot sevī karsta, melna vēja plosīšanos, bet vairāk arī neko. Varbūt viņa pati šo izzušanu nemaz nejutīs? Viņa nezināja, pēc cik ilga laika atkal atvēra acis. Istabā bija krēsla, tomēr viņa skaidri redzēja savus pirkstus, apģērbu, kurpju purngalus. Nebija ne sīkākās pārmaiņas. Lelle gulēja kā gulējusi. Viņa sāka to sist un purināt, prasīdama atbildi. Gulta pārvērtās šaļļu un mēteļu haosā. Uz vilnas drēbēm parādījās mazi, mikli traipiņi, viņas asaras. Izplosījusies viņa aizgāja pie loga. Ārā jau bija tik tumšs, ka redzēt varēja tikai ļoti gaišus priekšmetus. Ielas otrā pusē sakustējās gaišs taisnstūris – loga rāmis. No tā atdalījās un nokrita tāds kā baltraibs kamols un aizripoja gar sētu; pēc izmēriem un kustībām spriežot, kaķis. Satraukums atkal atgriezās, viņai šķita, vēl mazliet, un atbilde būs rokā. Gaišmates istaba, vaļējais logs, lelle, kaķis, tas, ka lelles atrašanās gultā vēl nenodrošina pazušanu…arī viņa taču varēja izkāpt pa logu! Šāda atbilde viņu gan iepriecināja, gan biedēja. Nez kāpēc daudz vienkāršāk likās vienkārši izgaist, papūloties vien tikdaudz, lai gultā izveidotu savu līdzinieci, bet tas, ka nāktos mainīt ierasto ceļu, iziet pa logu (viņa nekad mūžā nebija kāpusi pa logu) tajā pašā zināmajā pasaulē, vienīgi bez drauda, ka tiksi pēkšņi no aizmugures parauta aiz rokas – tas likās daudz grūtāk, gandrīz vai neīstenojami. Viņa bija noskaņojusies uz to, ka kāds dīvains spēks viņu nesīs, bet, izrādās, bija jāiet pašai un ceļš bija tas pats, pa kuru viņa ar māti katru dienu nesa uz tirgu pārdodamās saknes. (turpinājums sekos)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!