close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šajā stāstā neesmu pārliecināta ne par notikumu laiku, ne vietu. Visticamāk, ka tas notika Austroungārijā pirms Pirmā pasaules kara, varbūt Čehoslovakijā pēc pirmā pasaules kara, bet tikpat labi tas varēja gadīties deviņpadsmitā gadsimta beigās Polijā.

Daži stāsti ir kā smīlājums, tie sijājas pār seju, lien acīs un mutē, citi, protams, rūkdami gāžas zemē kā vārdā nosaukts ezers, šis nav no tādiem, šis ir šeit, tepat – un nekur.

Viņas pirmā atmiņa bija zaļi mirdzoša nokalne, pret zilām debesīm pakalna galotnes ideālais apaļums. Tā strauji tuvojās, tikpat strauji auga viņas gaidas redzēt kādu brīnumu tur, no augšas. Tad pēkšņas sāpes plecā, mātes seja un lejā putekļainais ceļš, kurš laikam jau tolaik bija viņai pazīstams. Ceļš veda no pilsētiņas ārā uz dārziem un vasarā viņas ar māti to mēroja bieži, gandrīz katru dienu. Kalns ar apaļo virsotni vienmēr palika pa labi. Tagad tas likās stipri sarucis un zāle tāda kā pelēcīga. Viņa sen zināja, kas redzams no kalna virsotnes, jo reizi gadā viņas mēdza tur uzkāpt, lai salasītu kaltēšanai zāles ar kruzuļainām lapām. Otrpus kalnam meža ielokā bija kāda melnūsaina zemnieka mājas, jauks nams ar ābeļdārzu, bet citādi gluži parasts. Tomēr, ilgāk stāvot kalna galotnē un noraugoties lejā, viņai sāka likties, ka to tur novietojusi māte, aizsegusi kā tepiķi ar bildīti priekšā tam, kas tur redzams īstenībā.

Pēkšņās sāpes plecā viņa kopš tā laika pazina ļoti labi. Ja māte negribēja, ka meita turpina iet kādā uzsāktā virzienā, viņa to no aizmugures parāva aiz rokas. Viņas jau sen visur gāja tikai kopā.

Mazajā, baltajā divstāvu namā bez viņām kādreiz dzīvoja vēl divas sievietes, arī māte un meita. Otra meitene bija mazliet vecāka. Vienmēr, nejauši satiekoties, viņai nāca prātā tā reize, kad meitenes bija sēdējušas uz sola mājas priekšā un salikušas kopā bižu galus. Tai otrai tie bija mīksti un palsi, viņai pašai – cieti, tumši un viļņaini. Drīz pēc tam arī otra kaimiņiene sāka no viņas vairīties un aizskrēja projām no sētas spēlēties līdzi citiem. Viņai varētu likties, ka tas, kā viņas kopīgi stādīja noplūktas puķes smiltīs un auklēja lelles, ir nosapņots, ja nebūtu šīs atmiņas, sajauktās tumšo un gaišo matu šķipsnas, taču vai tā bija īsta atmiņa?

Katrā ziņā gaišmate tur augšā vairs nedzīvoja, vēsā, gaišā vasaras rītā atsprāga virtuves durvis un kaimiņiene stāvēja jau telpas vidū. Māte nometa šuvekli un viņas jau bija aiz sliekšņa. Meitene pameta brokastu traukus pusmazgātus, un tāpat, ar dvieli rokā, sekoja. Tik ātru brunču plīvošanu vecās kāpnes vēl nebija redzējušas. Abas sievas ieskrēja gaišmates istabā un apstājās. Meitene palika uz sliekšņa. Tā bija līdzīga viņas pašas istabai – tādas pašas baltas sienas, tumšs skapis, istabas galā vaļējs logs, caur kuru grīdas dēļus sildīja saule, pie sienas balta gulta. Gaišmate gulēja, segu pārvilkusi pāri galvai. Viņas māte pieskrēja pie gultas, uz mirkli izstiepa tās virzienā garu, melnu roku, kurai galā bija trīcoši, bāli pirksti, pēc tam noliecās un izvilka no segas apakšas, izlīdzināja, izpurināja gaišmati. Tā izšķīda par mēteli, spilvenu un pāris lakatiem. Meitenes nebija.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form