Ticēt Jēzum Kristum, uzticēties viņam gan dzīvē, gan nāvē...Taču kristieši ir norūpējušies par visu pēc kārtas, - cīņu par politisko varu, rakāšanos savu brāļu un māsu netīrajā veļā, par ceremoniju saglabāšanu, Baznīcas īpašumu, personīgo labumu...par visu, izņemot pašu galveno – sekošanu Dievam.
Freija netic nevienam...uz vārda netic. Bet Dievam gan. Arī bez tā paša vārda, kas tapa miesa...Viņa ved Elistu uz baznīcu. Tur ir vēl augstāki griesti. Puikam ir interesanti tikai vispirms, vēlāk viņš atsakās iet.
“Baznīca ir sirds un dvēseles dziednīca,”” cik man zināms ārsts vajadzīgs slimajiem, nevis veselajiem. Mani viņa neaģitē, bet Elists ir eņģeļu laupījums. Naktī viņš mostas un raud. Izsalkuši eņģeļi ar mirdzošiem nažiem grieza viņa krūtis, lai atdotu sirdi Dievam. Priekš trīsgadīga bērna tas ir par daudz. “Sirdi var tikai uzdāvināt – tad Dievs to pieņems,” es pieķeru sevi mierinām viņu. Šie vārdi nepieder man! Es esmu pārāk ES, lai teiktu ko tādu! Tomēr teicu...
Balta lapa alkst melnu vārdu:
Es likteni izaicinu
Katru dienu, kad tu aizgājusi:
Nekas nenotiek – nāve
Man piedzimstot uzsmaidījusi.
Un ievelku beigās. Šo Freija izlasīs no rīta... Viņa paskatīsies neizpratnē...jo zem lapas būs sātanistu Bībele. Pārmaiņas pēc. Citādi viņa jau pārāk daudz “garīguma” izmitinājusi savā galvā. Es dzirdu dīvainu skaņu – tur prāts klauvē pie viņas acīm kā pie stikla iluminatoriem smokot, bet acis ir ciet.
Elists murgo par asinskāro dievu.
Viņai vajadzētu spēlēt ērģeles, nevis čellu un dziedāt baznīcas korī!!! Mīļā Freija, tā ir akla ticība!!! Neizkropļo svešu bērnu, neizkropļo SAVU bērnu galu galā!
Man vajag mazliet nomierināties...es aizsmēķēju pie skuju vainagā iespraustās sveces. Ceriņkrāsas dūmos izplaukst ēnas...man liekas, ka anorektisks dēmons sēž pie viņas gultas un atgaiņā uzmācīgas mušas, kas varētu traucēt Freijas miegu. Nē, tās nav mušas, tie ir mazi, nikni eņģeļi ar resniem vēderiem un džinkstošām lirām. Nabaga Jēzus, kā Viņš tur augšā tādus pacieš! Dēmonam ir skumja seja un eleganti (vai ELLEganti?) radziņi. Ar asu žiletīti viņš iegriež Freijas ticībā un savāc vienu uzpirksteni melnas(!) gaismas. Zīmējot pentagrammas, dēmons aizraujas un vienu uzšņāpj pavisam plaģiātisku – ar sirdi (viņš nezina par autortiesībām). Tas nu gan ir maita! Viņš noskūpsta Freiju un iziet caur aizvērtu logu. Es nevaru pakustēties, eņģeļi spindz ap sveces liesmu, daži sadeg...
“Mošķu nakts!” es nospļaujos un eju gulēt. Man gribētos noskūpstīt lūpas, kuras tikko ir skāris dēmons, bet nevaru...nevaru...viņai ir tumši loki ap acīm.
Rīts ir dzidri sudrabains. Es pagūstu novākt savu stulbo nakts garadarbu un sātanistu Bībeli, kā arī pelnus, kas sabiruši ap adventes vainagu – varbūt no manas cigaretes, varbūt no sadegušiem eņģeļiem. Elists virtuvē spēlējas ar savu “sniega bumbu” un neatceras nakts murgus...es gan...
Svētdien mēs visi aiziesim uz baznīcu. Elists žāvāsies, Freija klausīsies sprediķi, bet es runāšu ar Dievu, jo Viņš ir piedošana...kaut gan neseko savu eņģeļu slaidajai līnijai.
Ne ja svētie iet uz baznīcu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
