/”Bībeles” Mozus Pirmās Grāmatas 1.Nodaļas 28.pants/
Ja var ticēt Bībelei, tad šos vārdus Dievs ir sacījis pirmajiem cilvēkiem uz zemes. Protams, tā kā Bībeli ir sarakstījuši un patentējuši ebreji, tad šis visai īsais monologs notika seno ebreju valodā, bet tikai pēc tam tika tulkots visās pārējās valodās, pataisot Bībeli par visu laiku pārdotāko grāmatu pasaules vēsturē. Jādomā, ka tieši ienākumi, kas tika gūti no Bībeles tirdzniecības ebreju tautai deva iespēju materiālajā labklājībā pacelties pāri visām pārējām tautām, jo pārējo Eiropas tautu mārketinga politika nebija tik augstā līmenī, lai uz savu eposu bāzes spētu radīt jaunu reliģiju, kas vēlāk aptvertu visu pasauli. Arī latviešiem no savām teikām un leģendām būtu iespējams sarakstīt grāmatu, kas ne par matu neatpaliktu no Bībeles apjomiem (ir mums bijuši savi pravieši, kā Jēzus Kristus, tikai viena nelaime, viņi bija pārāk gudri, lai nokļūtu muižnieku rokās, tāpēc parasti nobeidzās no vecuma vai kādas kaites, nevis izlaida garu, karājoties krustā), taču ebreji jau no sākta gala ir bijusi tirgotāju tauta un centās pārdot visu, kas nav piesiets. Latvijā par to tiek stāstīts daudz anekdošu, lai gūtu kaut nelielu apmierinājumu par citu veiksmīgāk iekārtojušos dzīvi (šīs anekdotes es necitēšu, jo tādā gadījumā sarosītos ne tikai Latvijas ebreju kopiena, lai apsūdzētu mani antisemītismā, bet savu nosodījumu manītos izteikt arī valsts augstākās amatpersonas... kaut gan daudzas no šīm anekdotēm ir patiesi smieklīgas).
Grūti būtu pateikt cik daudz Bībeļu visā šajā laikā ir pārdots, jo ar katru gadu šis skaits palielinās, ne tā kā, piemēram, „Harija Potera” grāmatu sērija, kas rakstnieci un tās izdevēju pataisīja stāvus bagātu, bet pēc desmit gadiem nogrims aizmirstībā, ja vien mūsdienu kapitālistiem neizdosies Hariju Poteru pasludināt par svēto, kamēr Bībele joprojām gozēsies ar visu laiku pirktākās grāmatas kroni galvā. Taču ne jau tikai tas padara šo grāmatu īpašu. Tajā ir aprakstīta ebreju tautas vēsture visā tās garumā, plus, vēl varam arī iepazīties ar versiju par pasaules radīšanu. Jāatzīst, ka senie ebreji šo pirmo nodaļu varēja izvērst nedaudz plašāku, jo tā arī netop skaidrs, no kā zeme tika radīta. Tas tagad dod iespēju zinātniekiem ķīvēties par pašu zemes un visuma rašanās procesu, kaut arī kristieši tiepjas, ka zemi ir radījis Dievs. Bet kas zina, vai visos šajos sprādzienos arī viņš nav pielicis savu (ne)šķīsto roku, taču no kā un kādā veidā, pateikt nevar neviens.
Pastāv viena versija, ka iesākumā Dievs sēdēja uz sava īkšķa un urbināja degunu, bet zeme radās tad, kad viņš šos necilos izdalījumus, aiz gara laika nezinādams, ko darīt, nolēma salipināt vienā lielā bumbā. Taču šo versiju mēs uzreiz atmetīsim, jo tā ir līdz absurdam loģiska, tāpēc strīdos neizmantojama. Taču zinātniekiem strīdēties patīk ļoti, un viņu dārziņā mēs labāk nejauksimies.
Bet ne jau par to ir šis stāsts. Tātad, Dievs cilvēku iecēla par radības kroni un zvēru, zivju un putnu pavēlnieku (tas tā kā būtu skaidrs), taču kāpēc viņš to darīja. Sacīsiet, cilvēks ir vienīgā saprātīgā būtne uz Zemes? Atvainojiet, piedodiet, taču vairāki indivīdi man neliekas diez ko saprātīgāki par tiem pašiem mērkaķiem, kaut arī nepavisam nav labi aizvainot šos dzīvnieciņus. Tiem, kam mājās ir kaķis vai suns, ļoti labi zina, ka šie dzīvnieki arī ir ļoti gudri, reizēm (?) pat gudrāki par savu saimnieku. Senākos laikos cilvēki ļoti cienīja zirgus, jo tie prata atrast ceļu uz mājām pat tad, kad tā saimnieks nezināja kā viņu sauc un kāpēc viņš krogā ir tiktāl pielējies, ka nespēj uz kājām turēties.
Cilvēka, kā vienīgās saprātīgās būtnes, teoriju gāž neskaitāmie noziedznieki, kas nekādā citādā veidā sev nespēj sagādāt iztiku, kā tikai apzogot līdzcilvēkus. Taču arī pārējie, tā saucamie godīgie ļaudis, tāpēc nav sevišķi saprātīgāki, jo tūlīt pat dodas savas bēdas izsūdzēt policijai.
Pieņemsim, ka mājā ielavās zaglis un aizstiepj 200 latus vērtu krāsaino televizoru. Cietušajam, tā sacīt, paveicas, jo zaglis tiek noķerts un televizors atgūts – it kā ietaupīti 200 lati. Kāpēc „it kā”? Tāpēc, ka zagļa uzturēšanas izmaksas cietumā daudzkārt pārsniedz atgūtā televizora vērtību un, kaut arī tieši uz Godīgā pilsoņa finansēm tas neatspaidojas, par to naudu varētu iegādāt kādai skolai labas mācību grāmatas vai arī izdarīt ko citu tikpat lietderīgu. Bet nē, valsts par nodokļu maksātāju naudu uztur dīkdieņus un noziedzniekus, kas godīgu darbu darīt nejēdz.
Viduslaikos šī sistēma bija daudz labāk izstrādāta, jo zagļiem, bez liekām ceremonijām, nocirta plaukstu vai pat roku, bet slepkavas ņēma un pakāra. Taču cilvēce savā attīstībā ir gājusi uz priekšu un tikusi līdz cilvēktiesību nodaļai, kurā ir sacīts, ka miesas sodi un nāvessods ir pretrunā ar cilvēktiesībām. Taču kā paliek manas pensionāru omas cilvēktiesībām, kurai ir jāiztiek ar visai nožēlojamiem 60 latiem mēnesī, kamēr uz vienu noziedznieku tiek tērēti apmēram 90? Iznāk, ka pensionārs izcieš vēl smagāku sodu nekā cietumnieks, par kura mājvietas remontu tiek domāts valdības līmenī, kamēr godīgam pilsonim, kurš visu mūžu ir strādājis valsts un tautas labā, neatliek pat naudas pilnvērtīgam uzturam, par dzīvokļa remontu nemaz nerunājot.
Un cilvēks vēl atļaujas saukt sevi par „homo sapiens”... spriežot tikai pēc viena šāda piemēra (bet tādu piemēru ir daudz) nākas secināt, ka mēs visi esam „homo bibens”, par radības kroņa titulu nemaz nerunājot.
Dzīvnieki ar likumpārkāpējiem savā starpā izrēķinās ātri un nežēlīgi, pārkāp svešas teritorijas robežu – pa nāsīm, iekāro mātīti, ko biju iekārojis pirmais – pa nāsīm. Bet cilvēki savai aizsargāšanai algo policiju, kuru starpā ir arī tik resni dēlieši, ka tauki pa acīm spiežas ārā, un šausminās par tādiem resnuļiem, kaut arī paši nepavisam nav labāki.
Vārdu sakot, „radības kronis” ar savu civilizēto un moderno dzīvesveidu ir kļuvis par biosfēras padibeni, ko tronī notur tikai izdomātā ķīmija un ieroči, kas nav citiem dzīvniekiem. Taču nesen zinātnieki kādā pētījumā atklāja, ka vairākām dzīvnieku sugām strauji attīstās intelekts, kas laika gaitā varētu novest pie šo sugu invāzijas cilvēka apdzīvotajās teritorijās. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja Rīgu apsēstu milzīgi žurku bari.
Katru dienu, izsmēķējot cigareti vai apēdot „hotdogu” mēs dzenam naglas civilizācijas zārkā. Iespējams, ka nepaies ne pieci simti gadu, kad cilvēks, omulīgs un aptaukojies, vārtīsies dubļu peļķēs, līdzīgi kā to tagad dara behemoti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
