Kiršteins: Lembergs var formulēt, ko viņš grib, Kalvītis nevar

Ārpuspartiju deputāts Aleksandrs Kiršteins paziņojis, ka Saeimas vēlēšanās balotēsies kā neatkarīgais deputāts Zaļās partijas un Zemnieku savienības apvienotajā sarakstā. Ar A. Kiršteinu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
V. Krustiņš: Savulaik, kad Brigmaņa kungam vaicāja, vai pie ZZS nevarētu piestāt Kiršteins, viņš teica: jā, varbūt kā līgumdeputāts, tāpat kā Krištopans. Vai, runājot Brigmaņa kunga savulaik, protams, nosacīti, iedibinātajā terminoloģijā, ZZS frakcijā jūs būsiet līgumdeputāts?

A. Kiršteins: Nē, es nekādu līgumu neesmu noslēdzis... Bet es domāju, tas būtu tikai normāli, tāds līgums var būt.

Jūs un Lāča kungs, kas nesen iestājās Zaļajā partijā, Latvijā esat pazīstamas personas ar labi zināmiem nacionāliem uzskatiem. Kad pieslējāties ZZS, partijai, kas sevi sauc par centrisku, mūsu lasītāji neizpratnē vaicāja, vai jūs ar Lāča kungu būtu mainījuši uzskatus vai arī jūsu klātbūtne nozīmē minēto partiju nostājas koriģēšanu?

Varbūt viņi aizmirsuši, ka piecus gadus biju LNNK/LZP frakcijas priekšsēdētājs 6. un 7. Saeimā. Ja kādam ir šaubas par ZZS nacionālumu, tad nosauciet, kura tad būtu nacionālāka partija! "TB"/LNNK? Tad kāpēc tēvzemieši nav izveidojuši nacionālu koalīciju, kas Saeimā varētu iegūt 20 līdz 30 procentus balsu? Kāpēc viņiem tikai jāimitē nacionāla rosība, zinot, ka sešas septiņas vietas Saeimā viņiem vienmēr būs?

Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka ZZS pastiprinātā sastāvā būs mazāk nacionāla par citām labējām partijām vai politiskajām apvienībām. Bet ZZS priekšrocība ir tāda, ka tā, pirmkārt, ir politiska apvienība, nevis kliķe, kur visu nosaka viens vai trīs cilvēki, otrkārt, tā saistīta ar galvenajiem Latvijas dabas resursiem, tā interesējas par lauku un pašvaldību attīstību. Uz šīm vēlēšanām, ievērojot, ka būs jāapgūst milzīgi Eiropas Savienības līdzekļi, manuprāt, tas ir galvenais. Tiesa, kā izdosies mūsu ieceres īstenot, – tas gan ir cits jautājums.

Es ZZS aicināšu iestāties par Latvijas nacionālajām interesēm.

Piemēram, ASV nav politisko pašnāvnieku, kas aicinātu ieviest ekonomisko blokādi pret Saūda Arābiju tāpēc vien, ka šajā valstī neievēro cilvēktiesības, ka spēkā ir nāvessods par homoseksuālismu utt. Bet ASV daži aicina Latviju ieviest ekonomiskas sankcijas pret Baltkrieviju. Vai Baltkrievijā būtu mazāk cilvēktiesību nekā Saūda Arābijā? Nē!

Taču amerikāņu prioritāte ir ASV nacionālās intereses. Viņus, tāpat kā citas tautas, piemēram, vāciešus, kad viņi domā par Vācijas nacionālo interešu ievērošanu, neinteresē Latvijas domas par cilvēktiesībām Saūda Arābijā vai Krievijā. Bet latvieši, kad gribētu īstenot savas nacionālās intereses Baltkrievijā, vispirms skrien uz vienu, tad uz citu vēstniecību, lai uzprasītu, ko šajā vēstniecībā par to domā.

Vai jūs to tēmējat uz Pabrika kungu?

Jā, uz Tautas partiju. Un arī citām.

Bet jūs joprojām esat Saeimas Ārlietu komisijas loceklis...

... bet ne vairs priekšsēdētājs. Tāpēc, ka mans moto bija, ka mums jāīsteno nevis ASV, Izraēlas, Krievijas vai vēl citas valsts, bet Latvijas valsts nacionālās intereses.

Tie ir labi nodomi. Bet kādas būs jūsu iespējas tos īstenot? Nevarētu sacīt, ka ZZS līderu izteikumi un redzējums nacionālajā jomā stipri saskanētu ar jūsējo. Tomēr vēlētāji, iespējams, par ZZS balsos tikai jūsu un V. Lāča uzskatu dēļ. Un Lāča kunga aiziešana uz Zaļo partiju viņa piekritējiem jau lika šaubīties, vai viņš izdarīja pareizo izvēli.

Daži "Latvijas Avīzes" lasītāji rakstījuši, ka Lācim, viņuprāt, būtu vajadzējis stāties citur. Bet kur? Loģiski, ka V. Lāci, visticamāk, atbalstītu tie, kas balsoja par tēvzemiešiem, bet kopš pagājušās vasaras "TB"/LNNK bija iespēja un tai vajadzēja izveidot nacionālu koalīciju, apvienojoties ar "Visu Latvijai!" un vēl citiem spēkiem. Bet es skaidri zinu, ka "TB"/LNNK vadība, pretēji ierindas biedru vairākuma vēlmei, pēc vienotības necentās. Cits jautājums, vai viņi to negribēja vai viņiem to neļāva sponsori. Un varbūt arī viņiem pašiem ir izdevīgāk pārdot nacionālo ideju kādai bankai un Saeimā sēdēt kā mazai sektai ar sešiem septiņiem deputātiem. Mēs ar V. Lāci sapratām, ka tēvzemieši negribēs veidot nacionālu koalīciju, vismaz tik ilgi, kamēr netiks mainīta partijas vadība.

Drīz paies gads kopš LETA paziņojuma par manu izslēgšanu no Tautas partijas un ziņas, ka Vaira Paegle būs priecīga uzņemties Saeimas Ārlietu komisijas vadīšanu. Interesanti, ka šajā paziņojumā teikts, ka Kiršteins no Tautas partijas izslēgts par mēģinājumu veidot jaunu partiju, kurā centies iesaistīt četrus tautpartijiešus, toskait Dalbiņu. Un, kā aizkulisēs skaidrojuši Lagzdiņš ar Ābiķi, tad patiesībā šo partiju veidojot Krustiņš.

Nezināju gan, ka man pierakstīta tik liela ietekme...

Vienīgie, kas par šo Tautas partijas rīcību izteica izbrīnu, bija Zemnieku savienība. Jo tas caurumcauri bija melīgs paziņojums, kas raksturoja Lagzdiņa un Ābiķa brigadieru morāli. Dalbiņa kungs viņu teikto drīz vien bija spiests atsaukt un paziņot, ka es ar viņu nekādās sarunās par jaunas partijas dibināšanu neesmu risinājis. ZZS bija vienīgie, kas teica, ka manā darbībā, vadot Saeimas Ārlietu komisiju, nav saskatījusi neko tādu, kas būtu pretrunā ar valsts interesēm.

Tēvzemieši teica, ka viņi jūs "TB"/LNNK neuzņēma tāpēc, ka jūs pazīstoties ar Lakuču, esat kafejnīcā kopā sēdējuši. Lasītāji interesējas, kāpēc Lakuča k-gs tēvzemiešiem ir tik bīstama persona.

Vai tiešām?... Bet, kas īsti Lakuča personā būtu tik kompromitējošs, jāvaicā viņam pašam vai Krastam ar Zīli, kas ar viņu kopā darbojušies ilgus gadus.

Es ar Lakuču tikos, jo viņš izrādīja interesi par politisku darbību. Sapratu, ka viņš vēlas kandidēt Saeimas vēlēšanās. Savulaik Lakučs strādājis Privatizācijas aģentūrā, viņam ir daudz informācijas par politiskajiem procesiem, un tieši šī iemesla dēļ viņš daudziem ir nevēlams.

Tiesa esot nospriedusi, ka viņš sadarbojies ar VDK.

Tiesa vēl nav beigusies, bet pagaidām tas nozīmē, ka viņš nevar kandidēt un ka viņa politiskā karjera šādā nozīmē nevar attīstīties.

Zemnieku savienība atbalsta ieceri, ka Aivars Lembergs varētu būt nākamais valdības vadītājs. Pēdējā laikā no Šlesera kunga izskanējuši padomi, ka Lembergam nevajadzētu pamest Ventspili. Tāpat izteicies arī Šķēles kungs. Kā jūs raugāties uz Lemberga iespējamo ienākšanu šajā amatā?

Latvijā, kur nākotnē tiks veidotas koalīcijas valdības, premjeram ir jāveicina koalīcijas partneru kopīgs darbs. Līdz ar to premjeram jābūt nevis diktatoram, bet cilvēkam, kas var radīt apstākļus veiksmīgai sadarbībai. Un, lai gan neesmu "Latvijas ceļa" piekritējs, bet, no šā skatu punkta raugoties, jāatzīst, ka Andris Bērziņš nebija slikts premjers. Arī par Induli Emsi var teikt to pašu.

Premjers, kuram jāvada koalīcijas valdības darbs, nevar būt diktators, kāds šajā amatā bija Šķēle, vai voluntārs Latvijas glābējs kā Repše.

Lemberga piemērotību premjera amatam man ir grūti novērtēt – pēdējos piecus vai pat desmit gadus man nav bijusi izdevība ar viņu tikties. Taču, jāsaka, ka viņš paveicis gan vairāk nekā vairākums domes priekšsēdētāju. Grūti gan izsvērt, vai Lembergam sekmējies viņa organizatorisko spēju dēļ vai tāpēc, ka domes rīcībā bijis krietni vairāk naudas.

Taču, ja Lembergs kļūs par premjerministru, viņš nekādā ziņā nebūs kompromisa figūra, bet gan, aizstāvot Latvijas nacionālās intereses, viņš sevi apliecinās kā principu cilvēks.

Šaubos, vai Kalvītim ir personiski uzskati daudzos būtiskos jautājumos, kas skar valsts intereses. Manuprāt, viņš ir vājš premjers, jo bieži nespēj pretoties ārējām ietekmēm.

Atšķirība starp Lembergu un Kalvīti ir tāda, ka Lembergs var formulēt, ko viņš grib. Kalvītis nevar. Kāds ir viņa viedoklis, piemēram, Baltkrievijas vai Irākas jautājumā? Kāds ir viņa viedoklis jautājumā par Putina aicinājumu tautiešiem atgriezties savā etniskajā dzimtenē vai par okupācijas režīmu slavinošiem pieminekļiem Latvijā? Jūs no Kalvīša skaidru atbildi par to nedzirdēsiet.

Tā sauktais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā, manuprāt, ir okupantu uzslieta triumfa arka. Vienīgi atšķirībā no elegantajām triumfa arkām, kādas par godu iekarotajām teritorijām savulaik cēla romieši, te, Latvijā, uzbūvēts kropls veidojums – elegantākam acīmredzot pietrūka gaumes.

Es savulaik piedalījos četru Latvijas un Krievijas starpvalstu līgumu izstrādē, un līgumā par virsnieku sociālo nodrošināšanu tika iekļauts punkts, ka abās valstīs tiek saglabātas pretējās puses kritušo kapuvietas un memoriāli. Memoriāls ir piemiņas vieta kritušajiem, bet Uzvaras piemineklis, kad to cēla, nekādā gadījumā nebija iecerēts kā memoriāls, līdz ar to Uzvaras pieminekļa šajā sarakstā nav. Krievijas puse līdzīgu sarakstu nevarēja izveidot un nez vai tādu sastādīs – Krievijā leģionāru kapi tika un tiek joprojām demolēti. Interneta sludinājumos piedāvā iegādāties leģionāru gredzenus...

Valdībai sen bija jānāk klajā ar likumprojektu par svešu un okupācijas varu cildinošu pieminekļu aizvākšanu. Daudzi nezina, ka Uzvaras pieminekli nolēma celt Maskavā 80. gadu vidū. Tolaik ārvalstīs pastiprinājās spiediens pret Baltijas valstu okupāciju un Maskavā gribēja parādīt Rietumiem "pateicīgās latviešu tautas""par saviem līdzekļiem" izrādīto jūtu izpausmi okupantiem.

Šis objekts ir indikators, kas nosaka, vai mēs jūtamies kā neatkarīga valsts. Pagaidām nejūtamies, un lai šis piemineklis vēl stāv gadus piecus vai desmit! Tikai tad, kad to nojauks, mēs būsim patiesi neatkarīgi.

Visas valdības, kādas nu bijušas, sevi saukušas par patriotiskām. Bet šāda likuma mums joprojām nav.

Visam savs laiks! Kā labi zināt, liela daļa valdību tika novāktas.

Panteļējeva kungs gan brīdināja, ka Lembergs neesot diplomāts. Nez vai viņam premjera amatā ies viegli, ja vien partija, kas viņu atbalsta, Saeimā neiegūs vairākumu.

Kas zina... Patiesību sakot, valdībā tik daudz ministru kā tagad nemaz nav vajadzīgi. Pietiktu ar septiņiem, deviņiem ministriem. Ministri, kas veidos valdības kodolu, var nākt no dažādām partijām, bet viņiem ir jābūt vienotiem uzskatiem būtiskajos jautājumos par valsts attīstību. Ja, teiksim, pieci no deviņiem ministriem spēj vienoties, tad premjera loma nav tik izšķiroša.

Vai, jūsuprāt, Lemberga kungs spētu piedāvāt sabiedrībai nacionālas nozīmes valsts attīstības programmu?

Jā. Un svarīgam punktam šajā programmā jābūt tādu apstākļu radīšanai Latvijā, lai iedzīvotāji nevēlētos masveidā braukt strādāt uz Īriju.

Atkarībā no Saeimas vēlēšanu rezultāta izšķirsies, kurš kļūs par nākamo Valsts prezidentu.

Trīs lietas ir labas lietas, un es ceru, ka trešajam prezidentam vajadzētu būt tam labākajam.

Manuprāt, prezidentam ir jāsaprot, ka Latvija ir parlamentāra republika, ar to jāsamierinās un jāatsakās no ambīcijām paplašināt savu darbības jomu. Uz pasaules valstu līderu sanāksmēm jābrauc Latvijas premjerministram, tāpat kā savu valsti pārstāv britu premjerministrs, nevis karaliene, Vācijas kanclers, nevis prezidents.

Prezidentam jāpārstāv visi tautas slāņi, viņš nedrīkst radīt maldīgu iespaidu, it kā te dzīvotu tikai viena vai divas nacionālās minoritātes – ebreji un krievi. Latvijā dzīvo 120 etnisko grupu pārstāvji, un, ja Valsts prezidente reizi mēnesī vai divos mēnešos iet ciemoties pie ebrejiem, tad viņai jāapmeklē arī baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, igauņi un citi.

Latvijas prezidentam jābūt vietējam latvietim, lai sajustu dažas būtiskas iekšpolitikas nianses. Un mazas valsts prezidentam, ja nepieciešams, jāspēj būt arī ironiskam pret lielvalstu amatpersonām, ar labu humora izjūtu, jāspēj aicinātiem, bet visbiežāk – neaicinātiem ciemiņiem ierādīt viņu īsto vietu. Ja Latvijas prezidents tāds būtu, tad nekad nepieņemtu tādu sīku blēdi kā Zurofs, kuram nepārtrauktie naida izvirdumi pret latviešu tautu kļuvuši par naudas pelnīšanas veidu.

Un kā jūs vērtējat faktu, ka tad, kad Saeima lēma par deklarācijas pieņemšanu, kas nosodītu totalitārā komunisma noziegumus, Tautas partijas pārstāvji skrēja pie prezidentes taisnoties: mēs jau negribējām, "Jaunais laiks" uzstāja...

Vai par Latvijas ārlietu ministru var būt cilvēks, kuram Krievijas vēstnieks piezvana un lūdz nokārtot, lai Saeima līdz 9. maijam šo deklarāciju nepieņemtu, un viņš to apsola? Ārlietu ministrija centās izdarīt spiedienu uz Saeimu pēc zvana saņemšanas no Krievijas vēstniecības...

Bet jāatzīst, ka Vairai Vīķei-Freibergai ir viens liels nopelns, Latviju ievedot NATO saimē. Un novēlēsim viņai vietu ANO!

Varbūt jūs varētu nosaukt kādus labus prezidenta amata kandidātus?

Varētu, bet tad šis kandidāts tiks pakļauts masīvai apšaudei.

Jūs joprojām esat Saeimas Ārlietu komisijas sastāvā. Krievijas vēstnieks Latvijā neuzvedas, kā diplomātam pieklātos. Bet Ārlietu komisija te nav ne pirksta kustinājusi. Nesen Kaļužnija kungs apmeklējis jauno izglītības ministri un pēc vizītes paziņojis, ka ministrijā esot jauns gars. Bet divas stundas pēc tam, kad Siguldas vidusskolā viesojusies integrācijas ministre, sūtnis Kaļužnijs tur skolēniem stāstījis, ka Latvijas mācību grāmatas esot melīgas, ka Latvijas ārpolitika pret Krieviju – naidīga.

Ārlietu komisijas darbu lielā mērā nosaka tās priekšsēdētājs. Es negribu kritizēt Vairu Paegli, bet komisijas kā tādas faktiski vairs nav. Jo tā bija kļuvusi par traucēkli Pabrikam, Kalvītim un Valsts prezidentei.

Galvenokārt tāpēc, ka komisija pieņēma lēmumu par to, ka ar Krieviju nedrīkst noslēgt nevienu starpvalstu līgumu bez atsauces uz 1920. gada miera līgumu. Tā rezultātā Latvijas un Krievijas robežlīgumam tika pievienota deklarācija, kas praktiski maz ko nozīmēja. Bet galvenais ārpolitikas jautājums – par Abrenes atgūšanu – palika karājamies gaisā. Prezidente to formulēja tā: Latvijai nebūs teritoriālās pretenzijas pret citām valstīm.

Ar Krieviju nav iespējams uzturēt diplomātiskas attiecības, atklāti nepasakot, ko mēs no viņiem gribam. Mums ir skaidri jāpasaka: Latvija nekad brīvprātīgi neatteiksies no savas teritorijas, kas garantēta 1920. gada miera līgumā. Tā ka sarunās ar Krieviju vai nu jāvienojas par šīs teritorijas statusu, vai arī jāparaksta robežlīgums ar domu pie teritoriālā jautājuma atgriezties pēc 20 vai 50 gadiem. Es ceru uz tādu prezidentu, kurš spētu publiski to atzīt un izskaidrot.

Jā, Kaļužnijs ir pārkāpis Vīnes konvenciju. Manuprāt, vissmagāk tad, kad viņš sāka organizēt ārzemju vēstnieku ekskursijas uz Salaspils memoriālu, aizmirstot, ka pats atrodas citā valstī un ka tas neietilpst viņa pienākumos.

Es Ārlietu komisijā ierosināju izskatīt vēstnieka Kaļužnija darbību. Tas nenotika – Ārlietu komisijas priekšsēdētāja bija pret. Tālāk ķēdītē ir ārlietu ministrs, Ministru prezidents, prezidente...

Ja Ministru prezidents izrādīs pārāk lielu nepatiku pret kādas valsts vēstnieku, tad šī valsts var izrādīt zināmu nepatiku vai izmantot veto tiesības, apspriežot Somijas vai, teiksim, Latvijas valsts pārstāvja kandidatūru kādam prestižam ANO amatam.

Un, ja šādā situācijā "pārāk lielu" patstāvību izrādīs Ministru prezidents, vai prezidente viņu vēlreiz aicinās sastādīt valdību? Tātad, vai premjeram prezidente jāklausa uz vārda? Jā, ir jāklausa. Un Vīķes-Freibergas interesēs mēs nedrīkstam pat apspriest Latvijai svarīgus jautājumus, kas šķietami varētu nepatikt Krievijai. Tāds iespaids man ir radies.

Kā redzams, izglītības reformas pretinieki joprojām negrib piekāpties un cer uz Mazākumtautību izglītības likumu.

Minoritāšu izglītības politika Latvijā būs, bet – kā pielikums obligātām mācībām valsts valodā. No pirmās klases ir jāpāriet uz simtprocentīgām mācībām latviešu valodā. Ja nākamajā valdībā vairākums ministru būs nacionāli domājoši, tad valdība šādu lēmumu varētu arī pieņemt.

Vai tolaik jūs būsiet izglītības ministrs?

Es nebūšu izglītības ministrs, bet darīšu visu, lai tas izglītības ministrs, kurš būs, šo lietu izstrādātu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form