Klusā Sezona

Es nekad vēl nebiju braucis ar 25. maršruta autobusu un, kad biju ielēcis tajā, pārlaidu skatienu pār sēdošajiem pasažieriem, kurus droši vien lēnām sāka pārņemt skaudība par manu lielisko smilšu krāsas uzvalku. Nevilcinādamies es samaksāju par braucienu, jo biju kaut kur lasījis, ka tad, ja pie pasažiera neatrod braukšanas biļeti, viņam iedod salauztas koka trepes un liek kāpt uz sārto mākoni, kurš parasti atrodas pilsētas rietumu pusē. Un es nekad nebiju dzirdējis, ka kāds to būtu varējis izdarīt. Lūk tā.

Gar logu aizslīdēja pazīstamas dzīvojamās ēkas. Kāds mans draugs atgriezās mājup no smaržu loterijas, vezdams sievu pie vienas rokas un bērnu pie otras. Bērns bija līdzīgs nelielam puķainās drēbēs ģērbtam sunim un es nodomāju, ka bērni ir katras ģimenes dziļi personīga darīšana.

Autobusā nebija daudz cilvēku, lielākā daļa bija resnas sievietes, kuras dziļi elpoja un sprauslājot šķieda sviedrus uz visām pusēm. Kāda man pavisam tuvu sēdoša resna plikgalve pagriezās pret ne mazāk resnu blondīni un pajautāja:
- "Vai tu vari iedomāties? Mans vīrs man pēkšņi paprasa kāpēc man nav skūtas paduses....?"
Blondīne:
- "Tev patiešām nav skūtas paduses?"
Plikgalve:
- "Nav svarīgi ir vai nav. Galvenais, ka tam nekauņam pietika drosmes man to pajautāt. Es viņam rādīšu paduses!"
- Man likās, ka vīrs diez vai gribēs tās vēlreiz redzēt. Bet saruna turpinājās.
Blondīne:
- "Tā nav mana darīšana, bet vai tu patiešām tās paduses neskuj?"
Plikgalve:
- "Tas ir kā apliecinājums manai dzīvnieciskajai būtībai. Esmu parasta autobusa pasažiere, bet reizēm manī atmostas dzīvnieciska kaisle. Lūk ko tas nozīmē."
- "Es domāju, ka tas nozīmē tikai to, ka tu esi nodilusi poda birste!" ruporā atskanēja dārdoša autobusa vadītāja balss un tad viņš piebilda: "Nākošā pietura - Klusā Sezona."
- "Tā patiešām ir Klusā Sezona?" piesteidzies klāt šofera kabīnei jautāju es, bet šoferis tikai klusēdams pamāja un norādīja uz oranžo līniju, kuru esmu pārkāpis. Autobuss apstājās pie kāda krūmu pudura, kura dziļumā vīdēja zaros galīgi ieaudzis soliņš.
- "Klusā Sezona," atkārtoja vadītājs un norādīja man uz durvīm,"Jums ir jākāpj ārā."

Es jau sen biju ilgojies nokļūt šeit. Daudz biju dzirdējis par mierīgo atmosfēru, kura valda šajā pieturā. Autobuss devās tālāk, bet es, apgājis apkārt krūmu pudurim, sastingu. Es atrados kraujas malā un vējš glāstīja manus matus. Tur, tālu lejā pletās pļava, kuru no visām pusēm ieskāva vītolu birzs. Spoža stikla siltumnīca atradās pašas pļavas vidū un no kraujas malas turp veda platas akmens kāpnes. Es atskatījos atpakaļ. Šosejas otrā pusē, atduroties līdz pašam asfaltam, stāvēja cieši saaugušu zaļojošu koku mežs. Tur tālumā, beidzoties šosejai, zaļā koku siena pārgāja pļavā un es vēl paspēju pamanīt autobusu nozūdam tajā. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Klusā Sezona - tā ir ideāla atpūta.

Uz akmens kāpnēm nočirkstēja soļi un ātri pagriezies es ieraudzīju kādu bārdainu, noplukušu vīru kāpjot uz augšu aizvien tuvāk un tuvāk tai vietai, kur atrados es.
- "Kur tu biji pazudis?" jautāja viņš.
- "Bet kur man bija jābūt?" nesapratu es.
- "Nekur. Vienkārši sen neesmu tevi redzējis."
- "Nē, pagaidi," iekarsu es, "ja tu saki, ka es biju pazudis, tad tas nozīmē, ka kaut kur ir kāda vieta, kur man visu šo laiku bija jābūt, bet manis tur nebija. Vai ne tā?"
- "Es neko tādu nedomāju," sacīja vīrs, "mēs neesam ilgi tikušies, tāpēc es tā pajautāju."
- "Tas izklausās pēc vienkāršas pieklājīgas apjautāšanās, kura neko nenozīmē, "neatlaidos es, "īstenībā tev ir vienalga, kas ar mani notiek."
- "Nolādēts!" saskaitās vīrs, "Nu ej taču galīgi pie velna! Neko tev vairs nejautāšu."

Viņš pagriezās un devās atpakaļ. "Nu protams," nodomāju es, "atkal esmu pie visa vainīgs." Vīrs mani biedēja un izraisīja nepatiku. Viņš galīgi nederēja klāt manam lieliskajam smilšu krāsas uzvalkam. Es sāku uzmanīgi kāpt lejā pa kāpnēm, neatraudams acis no spožās siltumnīcas. Vīrs nogāja kaut kur sāņus un turpināja virzīšanos lejup pa biezo zāli. Te, nedaudz zemāk, pēkšņi es pamanīju kāpnēs nevīžīgi izdobtu lielu caurumu. Uzmanīgi apgājis tam apkārt, konstatēju, ka varu doties tajā iekšā nemaz nepieliecoties. Es lēnām iegāju alā. Koridors virzījās dziļāk tumsā, bet mani iedrošināja gar sienām degošās lāpas. Cerot, ka bārdainais vīrs neuzradīsies pēkšņi, nobiedējot mani līdz nāvei, es sakārtoju savu brīnišķīgo smilšu krāsas uzvalku un turpināju lēnām iet tālāk.

Likās, ka alā bija vēl klusāks nekā ārā, kaut gan jau ārā nebija dzirdama ne vismazākā skaņa. Manās ausīs sāka sanēt no nepierastā klusuma. Lēnām virzoties gar lāpām, es reizēm tomēr atskatījos atpakaļ. Arī no šejienes bija lieliski saskatāma mirdzošā stikla siltumnīca pašā pļavas vidū. Vītoli klusēdami šūpojās nedzirdamā vējā. Te es paklupu un, riskēdams nosmērēt savu lielisko smilšu krāsas uzvalku, pieķēros sienai, lai nenokristu. Zemē gulēja nesaprotama lieta , kura pēc formas atgādināja lielu kurkuli vai arī tārpu. Viena ķermeņa daļa šai būtnei lēnām sašaurinājoties pārgāja astē, bet otrā pusē atradās kaut kas līdzīgs galvai.

Es pieliecos, lai ieskatītos rūpīgāk... No pustumsas uz mani lūkojās divas aukstas nedzīvas acis, kuras bija izvietotas abās puses nesamērīgi lielam knābjveida degunam. Mutes būtnei nebija. Viņas pelēkā miesa bija uzšķērsta visa ķermeņa garumā no pašas astes līdz lielajam degunam un asiņaina sliede iestiepās koridora dziļumā, kur varēja saskatīt kaut kādu kustību. Es devos turp, paklupdams pret vēl vienu tādu pašu uzšķērstu būtni. Ala izbeidzās un es nonācu pagraba telpā ar zemiem nokvēpušiem griestiem. Sienas bija klātas asins traipiem un pie tām karājās dažādi metāliski rīki. Uz galdiem, kuri bija izvietoti gar sienām, piesieti ar virvēm gulēja asiņaini gaļas gabali, daži no kuriem vēl joprojām raustījās. Pie viena no galdiem stāvēja divi dārgos lietusmēteļos ģērbti cilvēki, kuru galvas klāja no vējā plūktām kaltētām rozēm pītas kapuces.

Viņi sēja uz galda ko līdzīgu vienām no manis atrastajām būtnēm, kura izmisīgi tam pretojās (cik to vien izmisīgi var darīt ķermenis bez rokām un kājām). Būtnes stiklainās acīs bija lasāms izmisums un šausmas, viņas knābjveida deguns trīcēja un ķermenis locījās uz visām pusēm, cenzdamies izvairīties no virvēm, kuras sēja to klāt galda virsmai. Tikai tagad es pamanīju, ka būtnei tomēr ir mute, taču tā bija aizšūta.

- "Kāpēc viņš neizdod nekādas skaņas?" jautāju es.
- "Mēs esam pārgriezuši viņam balssaites," iesmējās vīrs kapucē, "iedomājies, kā šis tagad kliegtu!"

Būtne sāka drudžaini drebēt un viņas izmisuma pilnās acis, kurās sariesās asaras, mēmi lūdza manu palīdzību. Taču es nepaspēju neko izdarīt. Sarūsējis dzelzs āķis pāršķēla būtnes pelēko, gumijai līdzīgo ādu un neapturami virzījās deguna virzienā. Būtnes acis palika aizvien nedzīvākas, izmisumu tajās nomainīja vienaldzība un tikai kāda klusa asara noritēja pār to vietu, kur vajadzēja atrasties viņas vaigam.

- "Nav viņam šodien laimīgākā diena..." noteica tas pats vīrs kapucē un aizsvieda nedzīvo ķermeni uz izejas pusi. Es pagriezos un metos skriet prom. Manas kurpes plakšķēja asins peļķēs un kājas slīdēja uz visām pusēm, bet es tomēr paspēju izskriet ārā no alas, pirms aiz manis uz grīdas paspēja nobūkšķēt vēl viens nedzīvs būtnes ķermenis.

Kad nokļuvu uz kāpnēm, pamanīju, ka pār Kluso Sezonu jau ir nolaidies vakars. Spožā siltumnīca likās kā asinīm pieplūdusi un smagi pulsēja. Bārdainais vīrs pieliecās cieši man klāt un pavēlēja:
- "Ir jāmūk!"

Es metos pa pakāpieniem augšup, un, kad aizelsies sasniedzu pašu virsotni, ieraudzīju 25. maršruta autobusu, kurš šobrīd devās prom no pieturas atpakaļceļā uz pilsētu. Es iekliedzos un norāvis savu brīnišķīgo smilšu krāsas žaketi, sāku vicināt to ap galvu.

Autobuss apstājās. Bārdainais vīrs apsteidza mani un pirmais ielēca autobusā. Es sekoju viņam. Iebāzis roku kabatā, pēkšņi pamanīju, ka lielajā steigā esmu pazaudējis savu naudasmaku un nespēju šobrīd samaksāt par braucienu. Es metos pie šofera.

- "Jums būs vēl jāpierāda, ka tas naudasmaks uz ceļa ir jūsu!" pikti atsaucās viņš, taču tomēr nospieda uz bremzēm. Izskrējis no autobusa, es pamanīju uz lielceļa guļam kādu četrstūrainu priekšmetu. Taču kad pieskrēju tam klāt, pēkšņi sajutu, ka mans naudas maks tomēr atrodas manu bikšu kabatā. Uz asfalta gulēja pelēks gumijots biezas ādas gabals. Es to pacēlu un ieliku žaketē. Autobuss nepacietīgi taurēja.

Bārdainā vīra autobusā vairs nebija. Vieni pasažieri teica, ka viņš esot pārvērties pelēkā tārpā un izlīdis pa logu, citi apgalvoja, ka viņam vajadzēja kāpt pa salauztajām koka trepēm sārtajā mākonī. Es nosēdos pašā aizmugurē un noraudzījos uz Kluso Sezonu, kura aizvien attālinājās, līdz pavisam izzuda manam skatienam.

Sārtais mākonis, par brīnumu visiem pilsētas iedzīvotājiem, bija pārvietojies no pilsētas rietumu puses uz austrumiem. Pat visvecākie pilsētnieki no visa sava mūža nespēja atcerēties neko dīvaināku. Un tikai vēlu vakarā, kāds bija pamanījis pilsētas austrumu daļā uz ielas nomestas salauztas koka trepes. Vai tiešām kādam tas būtu izdevies?

Mans lieliskais smilšu krāsas uzvalks ir iekārts atpakaļ skapī. Es sēžu pie loga un, turēdams rokā gumijai līdzīgo pelēkās ādas četrstūra gabalu, skatos uz okeānā rietošo sauli. Un nekādi nevaru saprast, kāpēc manai sirdij šobrīd ir tik slikti un kāpēc mana dvēsele jūt tādas skumjas...