Bet tad iestājas Klusums. Daba, cilvēki...visa dzīvā radība ir devusies pie miera. Klusums dārd manā galvā un ieurbjas smadzenēs kā tūkstošiem baznīcas zvanu. Zvaigznes no debesīm sabrūk pār mani, un es ienirstu bezgalīgajā Visuma telpā. Cilvēks esot nācis no Kosmosa. Tieši tāpēc laikam arī Visuma vilinājums ir tik spēcīgs. Es vēlos reizēm kā putns pacelties gaisā un traukties bezgalīgi plašajās zilajās debesīs. Sapnī bieži lidoju....un vienmēr krītu. Zemes pievilkšanas spēks ir pārāk spēcīgs. Tā nu es sēžu te - uz lieveņa, abām kājām balstoties melni irdenajā, auglīgajā zemē un ieklausos Klusuma daudzveidīgajās skaņās. Baznīcas zvaniem pievienojas maiga zemes bišu sanoņa. Es tvīkstu no medaini saldās dvesmas un grimstu tuvojošās nakts melni zvaigžņotajos apskāvienos.
Šķiet, ka zied virši...reibinošā smarža apņem mani kā zirnekļa tīkls, un jūtu katrā miesas porā iespiežamies tās bīstamo saldi indīgo tvanu. Varbūt tās ir ievas? Nē, ievas šogad nobira neuzplaukušas....ceriņi vēra savas četrlapu actiņas pret sauli, un salnas asie zobi kāri iekodās to sārti violetajā miesā. Zied... varbūt tie ir virši, bet varbūt neuzplaukušo ievu un ceriņu aromāts tvano manā zemapziņā. Es reibstu – no mīlas, no naida, no vientulības...no Klusuma radītā mežonīgā trokšņa. Aizspiežu ausis un metos bēgt. Klusums man seko tvarstīgi spocīgām ķetnām glāstīdams dvēseli. Tu taču gribēji mieru no kņadas, tu gribēju vientulību, tu mani gribēji! Te es esmu – nirsti manī, grimsti manos tumšajos apskāvienos, saplūsti ar mani, iesūcies manī kā mežvītenis ieurbjas jebkurā atbalstā, lai spētu noturēties un izdzīvot.
Es vairs nevēlos Klusumu! Gribu troksni – grūstošas mājas dārdoņu, bremžu kaukšanu, bērnu raudas, durvju čīkstoņu.... Klusums mani ārda, kā aizvēsturisks daudzgalvains briesmonis plosīdams smadzenes. Vai miera un vientulības var būt par daudz? Es slāpstu, kā bezgaisa telpā šai dunošajā Klusumā. Virši manā ilūzijā turpina ziedēt, un to smarža kā apdullinošs vīraks žņaudz krūtis, vilinoši aicinot uz nebūtību...uz mūžīgo Klusumu, kurā neiespiežas neviena skaņa vairs nekad.
Aizdedzu cigareti un viegla, baltu dūmu strūkliņa pāršķel Klusumu, sadalot tā viengabalainību. Es esmu šeit uz zemes. Mani tur tās pievilkšanas spēks. Novelku apavus, un manas kājas iegrimst naksnīgi mitrajā zālē. Sajūtu saules piesildītās zemes siltumu. Es mīlu sauli, man patīk dienas kņada un no rīta pavēries norasojis rozes ziedpumpurs. Es zinu, ka Klusums turpinās mitināties manī, kā labi nomaskējies un bīstams slepenais aģents, izmantodams jebkuru paņēmienu, lai piekļūtu manai zemapziņai. Katra neuzmanīga kustība vai tikai vārds atkal ļaus tam atplest tumši vilinošo bezgalības rīkli, un kāri snaikstīt astoņkājim līdzīgos taustekļus manā saprātā. Līst. Vēsās lietus lāses samērcē manu galvu un jūtu, ka Klusums no manis atkāpjas. Lietus bungo pa dienā sakarsušo skārda jumtu, un pasaule piepildās ar tā radīto maigi nomierinošo čaboņu.
Vientulība un Klusums. Es nevēlos, ka tas mani aprij, sagremo un izspļauj, bet es nespēju arī pretoties, jo viņš ir – tepat, tur...visapkārt man.
Man tikai pavisam nedaudz pietrūkst tevis tagad, lai uzvarētu Klusumu sevī.
2002.gada 30.maijā, pl. 24:00
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
