Krāšņās Marokas krāšņās tējas ceremonijas

Elizabete I nosūtīja Marokas karalim neskaitāmas dāvanas, ieskaitot dažas ļoti izsmalcinātas tējas krūzītes. Pateicoties šim solim, Maroka ļoti ātri pieņēma tējas dzeršanas ceremoniju, un nākamo simts gadu laikā tā kļuva par valsts nacionālo īpatnību. Tomēr bija viens "bet". Iespējams, Marokas karsto laika apstākļu vai zaļās tējas salīdzinoši zemās cenas dēļ valstī neienāca tradīcija dzert melno tēju, kā to darīja Lielbritānijā.

Lai gan Marokā pieejamie tēju veidi ir dažādi, visvairāk lieto zaļo tēju ar piparmētrām, nevis melno tēju. Tēju dzer visi - tie, kas dzīvo pilsētās, tie, kas laukos, un pat beduīni tuksnesī rīko krāšņas tējas ceremonijas. Tāpat tēju dzer visur un vienmēr - strādājot, atpūšoties, pirms un pēc ēšanas. Un tradicionāli tēju pasniedz kopā ar dažādu veidu cepumiem un saldumiem.

Marokāņu tēja ir ne tikai garšīga, bet arī ļoti vērtīga cilvēka organismam, jo tās sastāvā ir piparmētras, kas uzlabo gremošanas sistēmu, noņem sirdsklauves un stimulē asinsriti. Zaļā tēja uz cilvēka organismu atstāj ļoti labu iespaidu - tā uzmundrina, paaugstina koncentrēšanās spējas, uzlabo atmiņu, normalizē vielmaiņu. Ja to dzer pirms ēšanas, tā normalizē vēdera darbību un uzlabo gremošanas sistēmu.

Tēja - gatavošana un dzeršana Zaļā tēja ne tikai Marokā, bet arī visā Centrālajā Āfrikā un Spānijas dienvidu daļā ieņem ļoti svarīgu lomu ne tikai kā piedeva pie ēdiena. Interesanti, ka Marokā tēju lielākoties gatavo vīrieši, turklāt ļoti dažādos veidos un ar milzu fantāziju un izdomu, pārvēršot tējas dzeršanu burvīgā un krāšņā ceremonijā. Ūdens uzsildīšanai nereti tiek izmantots kaut kas līdzīgs krievu patvārim.

Viens no marokāņu tējas pagatavošanas veidiem izskatās šādi: sudraba vai emaljas tējkanniņā ieber vienu ēdamkaroti zaļās tējas. Aplej ar nelielu daudzumu vāroša ūdens un to uzreiz nolej. Tējkannā pievieno ļoti daudz piparmētru lapu bez kātiņiem, jo kātiņi varot dzērienam piešķirt rūgtumu. Visu atkal aplej ar verdošu ūdeni. Kanniņā pievieno 5-7 gabaliņus cukura (rēķinot divām porcijām) vai arī tikpat daudz cukura, kas atskaldīts no liela cukura konusa. Pēc tam daļu novārījuma lej glāzē un no glāzes atpakaļ tējkannā. Šo procesu atkārto trīs reizes, lai tēja būtu kārtīgi samaisījusies ar cukuru. Ļauj tai ievilkties 4-5 minūtes un ar garu strūklu, tējkanniņu turot augstu gaisā, tēju lej glāzītēs. Tas tāpēc, lai tējas uzlējums tiktu bagātināts ar skābekli. Tējai glāzītēs obligāti jābūt ar putām virspusē. Kad tas ir izdarīts, saimnieks nogaršo tēju un tikai tad salej to arī viesiem. Tējas saliešana, īpaši tūristiem, bieži vien izvēršas par šovu.

Lejot tēju glāzītēs (tās var būt gan ar, gan bez krāšņiem zīmējumiem un ornamentiem), to pilda tikai 1/3 no visa glāzes tilpuma, jo tēja ir ļoti karsta un citādi glāzīti nebūtu iespējams noturēt rokās. Karstai tējai nav pieņemts pūst virsū gaisu, to dzesējot, savukārt dzerot svarīgi ir aromātu dziļi ieelpot.