Tas bija parasts pirmdienas rīts. Zvanīja modinātājs. Es ar ierastu kustību norāvu segu no sasilušās miesas, izstaipījos un ar neartikulētu skaņu nožāvājos. Tad ar strauju lēcienu pametu gultu un pliks pārskrēju pāri istabai uz virtuvi, kur piepildīju apmelnējušu tējkannu ar ūdeni, uzmetu to uz vecas gāzes plīts un pakūru apakšā uguni. Pēc tam apsēdos uz virtuves ķeblīša un piededzināju cigareti un aizdomājos. Es bieži aizdomājos – gan par praktiskām lietām – kā, kur dabūt naudu, lai atdotu parādus vai nopirktu dienišķo kāsi, gan arī par metafiziskām – bet tas parasti notiek, kad dienišķais kāsis ir nopirkts un lēni kūp starp maniem pirkstiem.
Tajā dienā man bija tikai cigarete. Parastā – kā mēs to dēvējām. Tāpēc manu prātu nodarbināja viena doma – no kā varētu aizņemties naudu, lai uzpīpētu zāli, nopirktu pelmeņus un piepirktu vēl cigaretes. Parastās.
- Eh! – noteicu skaļi. – Derētu kāds kāsis, kaut kas ko uzkost un vislabākajā variantā vēl kāds ekstra piečuks, ko nopirkt kādu vīnu. Tad diena gan būtu izdevusies! – To sacīdams, es dziļā nožēlā sasitu trīs reizes plaukstas un piecēlos no ķeblīša, lai izslēgtu šņācošo tējkannu, kad pēkšņā izbrīnā ievēroju uz galda rūpīgi uztītu kāsi, vīna pudeli, kūpošu karbonādi un piecīti. Tas bija pilnīgi jauns kā tikko no konveijera, bet vīns bija tāds neredzēts – jebkurā gadījumā ne Izba, ko parasti pirku. Karbonāde, savukārt, bija aplieta ar sēņu mērci. Par kāsi neko nezināju, tāpēc, pirms sākt par visu to brīnīties, aizsmēķēju tā resno galu un kāri ievilku pirmo dūmu. Zāle bija laba – to sajutu jau pēc otrā dūma, kad galvā uzreiz saskrēja simtiem domu vienlaicīgi, un es jau atlaidos ērtāk, lai sāktu tās baudīt, kad kāda uzmācīga ideja pārmāca tās visas. No kurienes tas viss? Es sāku tīt filmu atpakaļ. Tātad – es piecēlos no gultas... Bet zāles dvinga liedza man domāt loģiski. Atcerējos, ka es sāku ļoti vēlēties visu šo, es pārlaidu gurdu skatienu pāri galdam, līdz skatiens atdūrās pret vēl kūpošo kāsi labajā rokā un ievilku vēl vienu kārtīgu dūmu. Tad, es piespiedu sevi atcerēties, es izsacīju šīs vēlmes skaļi un sasitu trīs reizes plaukstas, kad tas viss pēkšņi atradās uz galda. Hmm... Jāpamēģina vēl, nodomāju un skaļi sacīju.
- Vēlos 18 gadīgu modeli ar blondiem matiem un maģistra grādu psiholoģijā! – To sacīdams, sasitu trīs reizes plaukstas. Nekas nenotika, un es jau noskumu, domādams, ka tas, kas notika būs bijis tāds vienreizējs pasākums. Bet nē! No istabas atskanēja liega sievietes balss – - Džonij! Kur tu paliec? Nāc taču!
Es pietrūkos kājās un ieskrēju istabā. Manā gultā pussēdus zvilnēja bikini reklāmas cienīga būtne un kautri smaidīja. Mugurā tai bija T krekls, kurš beidzās nedaudz zem dibena, atklādams perfektas kājas, bet tikai nedaudz ieskicēdams pilnīgās krūtis.
- Bet... - Nejautā neko, - viņa mani pārtrauca, - bet nāc man blakus! – Es arī neko nedomāju un vienā rāvienā izģērbos, lai lektu skaistajai meitenei blakus, kad istabā ienāca vecs vīriņā ar garu bārdu un teica – - Man ir pienākums tevi brīdināt. Tev ir tikai trīs vēlēšanās un divas jau tu izteici, tā ka uzmanies un netīšām nepasaki viņai - ``vēl``, jo tad arī tavas vēlēšanās beigsies!
To teicis, viņš izgāja un izčabēja gaisā. (turpinājums sekos)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
