Tad es sāku domāt, kāda meitene būtu manu sapņu. Pēc dažu minūšu pārdomām atklāju, ka viņai vajag būt skaistai, krutai, bagātai, gudrai un stulbai reizē. Vai vismaz ar trim no šīm īpašībām. – Ķirsonam bija meita, tā neko- tipa, arī bagāta, bet papucis jau tur vienam dzīvi izčakarēja,- nodomāju pie sevis. Kas vēl? Domāju, domāju un neko labāku par "Ladybird" neizdomāju. - Pirmkārt, -es ieliku īkšķi plaukstā, - viņa ir tā neko. Proti, kaut kāda gada seksīgākā vai nu dziedātāja vai vispār Latvijas sieviete (tas vēl jānoskaidro, pie sevis noteicu), otrkārt - jauna (jo jaunas uzdzen asinis, noņurdēju), treškārt- es sacīju savam atspulgam spoguli - viņa ir mūziķe un uzķersies, ka es mūzikas žurnālists. Bet tad, es teicu caur bārdas putām, es viņu savaldzināšu ar vislabāko no Rudakiem, kuru viņa kaut reiz ir redzējusi vai dzirdējusi, un tad - es sastingu ar bārdas nazi virs rīkles – es viņu …pieradināšu. Un tad jau viss pēc vecā plāna. Un es nodzinu bardu.
Nākamajā dienā es piezvanīju Donam jeb Artūram Šingirejam, kurs jau diezzin kā 3 gadus dzīvoja kopā ar fabrikas biedreni Lily, kura, cik man bija zināms, bija "Ladybird" draudzene.
"Čau, Dons! Te Uldis!", es pūlējos izklausīties možs un draudzīgs. "Sauc mani par Artūru," - Dons īgni noņurdēja klausulē, un nezin kāpēc es atcerējos savu kritisko rakstu par viņa pēdējo albumu. "Nu?"
Viņš neizklausījās īpaši pretimnākošs, tāpēc es izmantoju savu parasto Karnegi gājienu.
"Klausies, es te kādas piecas reizes noklausījos tavu albumu un sapratu…es sapratu…" - es īsti neattapu, ko teikt, bet Dona jau krietni mundrākā balss "nu, nu? Ko tu saprati?" deva inspirējošo lādiņu manai domai. "Klau, kāpēc tu intervijā klusēji par to filozofiju, kas tavā albumā?"
Neliela pauze. "Filozofiju?" - Dona balsī pussekundi bija mulsums, kas ātri bija jau pārvarēts. "Nu, protams, filozofiju! Tu jau zini Uldi, ka es nemīlu pļāpāt par augstam lietām. Manu mūziku vai nu saprot, vai nu nesaprot." "Jā, jā", uzķēra Rudaks, "vai nu saprot vai nē - tā arī es uzrakstīšu." "Uzrakstīsi?" - brīnījās Dons, "bet tikko jau bija intervija." "Nekas, nekas! Ja kāds pasaka vai rada kaut ko gudru, citiem nesasniedzamu, tad vienmēr tam atradīsies vieta manās slejās." "Hmm… nu jā", Dons likās apmulsis. Šis likās arī īstais mirklis. "Paklau, Artūr, man te plānā ir intervēt "Ladybird". Nezini kādus interesantus faktus par viņu?" Dons, likās, nu jau ļoti gribēja palīdzēt. "Nu…viņa iet vingrot gandrīz katru dienu, tur, nu tur uz Dzirnavu ielas. Viņai garšo spageti un savā mūžā viņa ir izlasījusi vienu grāmatu – 'Mazais princis'". "Un kādi vīrieši viņai patīk?" - es piespiedu sevi iesmieties, it kā jokotu. "Nū… viņai patīk labi ģērbti, interesanti tipiņi, bet kuri māk taisīt arī naudu." - Dons to noteica tā, it kā to viņš teiktu cilvēkiem ik dienas. Bet es par to nedomāju - es biju uzzinājis pietiekami.
Nākamās dienas vakarā savā dārgākajā uzvalkā ierados vingrošanas zālē "Sport+". "Ladybird" vingrošanas laikus es uzzināju, pierunājot savu māsu piezvanīt uz zāli un izlikties par aizmāršīgu dziedātāju, kas aizmirsusi, cikos viņai šodien jābūt. "Jūs taču varat nākt kad vēlaties, jaunkundz," - norādīja laipna balss klausulē, "bet vai tad jūs nebūsiet kā parasti 20?". Māsa nolika klausuli. Pulksten 20:15, kad es jau biju iedzīvojies pirmajos sviedros uz velosipēda, zālē ienāca "Ladybird". Manai sejai pārskrēja karstuma vilnis - tā ir viņa, es čukstēju pie sevis, mana mīla. Viņa bija pati pilnība. Graciozi pārgājusi pāri zālei, viņa sāka iesildīties uz skriešanas celiņa. Viņas krūtis, kaut iespiestas stingrā krūšturī, seksīgi šūpojās soļu ritmā. Minūtes 15 es neko nedarīju, tikai paslepus viņu vēroju un prātā pārliku idejas, kā es varētu ar viņu iepazīties.
Viņa pienāca pati. "Čau, stipriniek!" Viņa bija pienākusi brīdī, kad ar speciālu vingrošanas ierīci mocīju muguras muskulatūru. "Čau," - es biju mazliet apmulsis, bet ātri atjēdzos un mīļi pasmaidīju. "Tu gadījumā neesi šitais te… "Dienas" žurnālists?" Viņas jautājuma intonācija vēstīja par pavērsienu, no kura Uldis baidījās. Ai, ja kas, tad vismaz ar viņu pārgulēšu, nodomāju, sajuzdams acumirklīgus sirdsapziņas pārmetumus. Prātā nāca neskaitāmas naktis un mīļākās, tukšums un vientulība, lauztas sirdis un sātana smiekli. "Hallo," - viņa dzidri iesmējās, atraudama mani atpakaļ realitātē, "ko tu tur aizdomājies? Tu taču esi Uldis Rudaks?" "Jā, tas esmu es," - teicu pēc iespējas vienkāršāk, "tu varbūt vēlies ar mani paēst makaronus kādā restorānā, es vel neesmu ēdis." "Makaronus!"- viņa sajūsmā iespiedzās. "Tev garšo makaroni?" "Mīļākais ēdiens," - es apstiprināju. "Un tev?" "Man arī! Hmm, tu jau man sāc patikt," viņa koķeti noteica, un man pārskrēja pāri skudriņas. Viss darbojas pēc plāna.
Uz ielas viņa daudz runāja, smējās un skraidīja kā maza meitene, priecādamās te par jaunajām zaļajām lapām , te pārnesdama kādu tārpiņu no trotuāra vidus zālītē. Es jutos kā iemīlējies vidusskolnieks un starojošām acīm klausījos viņas vervelēšanā. Viņa stāstīja par to, cik stulba ir "Jenny May", ka Linda Leen ir sučka, bet Lily nemākot dziedāt. Bet tas jau starp mums, viņa sazvērnieciski pamiedza man ar aci un nez kāpēc pārbrauca ar mēli pār savām pilnīgajām lūpām. Man pat liekas, ka man sacēlās.
Restorānā skanēja klusa mūzika, un "Ladybird" pēkšņi bija izdomājusi, ka viņai man jāsniedz intervija.
"Nu, ko tu gribi zināt?" - viņa jautri tarkšķēja. "Tatjana…" - es nopietni iesāku, bet viņa mani pārtrauca. "Sauc mani par Daci! Tatjana… tā mani sauca…mmm…kad es biju maza, tā mani sauca klases biedri, kad viņi mani pazemoja. Tatjana! Tatjana! Žviks pa seju. Tatjana! Krekls plīst! Ko tu, noticēji?" – viņa ieraudzīja manu satriekto seju. "A man viena kruta ideja - davai izdomājam kopā kādu krutu stāstu, kurā es, tipa, centrālā, a tu visu uzrakstīsi - visiem labi! A? Mēs taču tagad draugi. Mums abiem makaroni garšo!"
Tajā brīdī glīts oficiants atnesa divas kūpošas pastas bļodas, pārkaisītas ar sieru un izdekorētas ar olīvām.
"Nu tātad, teiksim…Ladybird izglābj vecenīti no āliņģa," - viņa uzvaroši paskatījās man acīs.
Es jau kļuvu gluži saērcināts. Viss bija ievirzījies neīstajās sliedēs un viņa gribēja mani izmantot kā žurnālistu un pie tam tik rupjā veidā.
"Kāds āliņģis maijā un kāda vēl fakin vecenīte?" – es teicu gana ironiski, bet viņa to pat nepamanīja. "Var jau arī – Ladybird pirmā uzkāpj Elbrusā…vai vienalga kur…" "Kāpēc pirmā?" - biju izbrīnījies. "A tāpēc, ka tur vesela grupa, bet es pirmā uzkāpu…un karogu uzliku…", viņa it kā aizsapņojās. "Zini, man vairs negaršo," es sabakstīju vēl gluži pilno makaronu šķīvi. "Un vispār, man jāiet, es biju aizmirsis… šo to…" "Tu jau aizej? Nu labi, stipriniek," viņa izmurrāja, "tiekamies zālē. Man vēl visādas idejas ir." "Kā, piemēram, Ladybird padzirda Somālijas trūkumcietējus vai izdala 1 000 000 'Mazā prinča' eksemplārus Laosā?" - es neslēpdams nicinājumu vilku glauno mēteli. "Oho! Tās arī labas idejas!" - viņa sita plaukstas. "'Mazais princis' ir vienīgā grāmata, ko mūžā esmu izlasījusi! Un es no tā nekaunos - grāmatas ir nelaimīgu prātu spēles. Tā teica vecais Rinpoche. Un es tam piekrītu. Bet 'Mazais princis' ir manas sutras, vēdas un bībele."
Viņa pēkšņi bija mainījusies. Nez pa kuru brīdi viņa bija nosēdusies lotosa pozā starp neizēstiem makarona šķīvjiem un skaļi teica citātus no prinča un lapsas dialogiem, beigās piemetinādama "jay, ekziperī!" Tas man jau bija par daudz. "Zini, ej pie Vanzoviča no 'Neatkarīgās'. Viņam arī ir idejas."
Pēc mēneša no ielūguma e-pastā es uzzināju, ka viņi precas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
