- I`m tired! I`m so tired, - pēdējiem spēkiem iesaucās Džonijs. Amerikāņu armija nebija nekāds nieks, un arī Afganistānas klimats nebija maigs. Gluži otrādi – gaiss bija uzkarsis līdz 42 pēc Celsija, un smiltīs kusa kareivju zābaki. Džoniju vilka divi citi latvieši – Andris un Endijs, brāļi. Abi seržanti.

- Džonijs sācis murgot, - nosprieda Andris.

- Un pamatīgi, - piekrita Endijs. – Jāsteidzas!- Un abi pielika soli, velkot nekustīgo Džonija ķermeni, kurš jau sāka gārgt. Tā bija viņu kļūda. Andris no pārpūles nobeidzās piecus kilometrus pirms nometnes, bet Endijs noslīka slīkstošajās smiltīs – bija pārāk vārgs, lai varētu no tām atsvabināties. Un tikai pārdesmit metrus no nometnes vārtiem. Bija iestājusies nakts, un Džonijs atjēdzās netālu no nometnes ar svarīgo vēstuli rokās. To, pēc kuras tika sūtīti trīs latvieši. Džoniju apbalvoja ar 2 pakāpes trīs zvaigžņu ordeni Rīgas pilī 2002. gada 13. septembrī.. Pati Vaira.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit