close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Reiz dzīvoja Onkulis Svītrainais. Par Onkuli Svītraino viņu bija iesaukuši ne jau tādēļ, ka viņš bija svītrains. Svītrains bija ne jau pats onkulis, bet halāts, ko viņš valkāja.

Tas bija vecs, svītrains frotē halāts, kas karājās aiz durvīm. Noplucis un sen zaudējis savu kādreizējo krāšņumu.

Kabatās čupojās mazlietoti vates kumšķīši un pergamentam līdzīga izejviela, kas atgādināja pasta aplokšņu līmes sargājošo daļu, ko noplēš pirms tās aizlīmē. Izskatījās kā pagalam saņurcīti mazi eņģeļu spārniņi.

Dzīvojām mēs mazā vienistabas dzīvoklī kopā ar mammu. Reizēm tur parādījās Onkulis Svītrainais.

Onkulis Svītrainais - tā viņu smejoties nosauca mana mamma, kad vecmāmiņa viņu pirmo reizi ieraudzīja savas meitas vecajā halātā.

Katru vakaru ejot gulēt mana mamma skaitīja lūgšanu:

"Dievs dod man skaidru sirsniņu,
Ka klausu tev ik brītiņu -
Lai tīšām ļaunu nedaru –
Par labu bērnu izaugu.!"

Tad viņa pārmeta man krustiņu un teica – "Lai tev labs miedziņš un lai eņģelīši tevi sargā!"

Kad vēl biju tik mazs, ka nemācēju izteikt "eņģelis" - es bakstīju ar roku uz mammas pusi un teicu – "Eņģe, eņģe!"

Mamma tad smaidīja un, noskūpstījusi mani uz pieres, aizgāja. Uz virtuvi pie Onkuļa Svītrainā.

Parunāties – tā viņa teica.

Bet es paliku viens eņģeļu sabiedrībā, kas lidinājās man ap gultiņu. Pustumsā tos varēja redzēt kā mazas caurspīdīgas ēnas. Tā man likās.

Pēc maniem aprēķiniem eņģeļi nebija lielāki par spārēm un viņiem bija caurspīdīgi maigi, matēti spārniņi.

"Lai tevi eņģelīši sargā!"

Un viņi mani sargāja! "Mēs laikam dzīvojām uz āderes!"- tā teica vecāmamma, kad nāca mani auklēt – "Nekad tu nevari izgulēties! Tava dzīve ir murgs!"

Nezinu, vai es dzīvoju uz āderes, bet Onkulis Strīpainais gan.

Reizēm, kad es naktīs pamodos mūsu vienistabas dzīvokļa mazajā istabiņā, dzirdēju kā Onkuli Strīpaino un manu mammu mocīja tie murgi. Tad es piecēlos stāvus savā redeļu gultiņā, skatījos kā viņi tur murdzinājās, bet man ap galvu laidelējās eņģelīši, sargādami mani no āderēm.

Ilgāku laiku mani nodarbināja jautājums – kur eņģeļi paliek dienā, bet tad vienā savā bilžu grāmatā ieraudzīju fotogrāfiju ar sikspārņiem. Tie gulēja, ieķērušies ar savām ķepiņām bēniņu koka sijā un ar saviem spārniņiem aizseguši acis. Ar galvu uz leju.

Es biju pārliecināts, ka tā dara arī mani eņģelīši.

Vannas istabā bija iekaramie griesti, viena plāksne bija nobīdījusies un tālāk melns tukšums, kur, es biju par to pārliecināts, dzīvo eņģeļi. Es varēju stundām sēdēt vannā un gaidīt, kad tie atstās savu slēptuvi. Līdz ūdens kļuva pavisam auksts un Onkulis Svītrainais mani aizdzina gulēt. Viņam te esot darīšanas.

Es ilgi dzīvoju ar pārliecību, ka Onkuļi Svītrainie ir "tā nekas" radījumi. Bet tad, kādā pavasarī es saslimu. Mani kratīja drudzis un mamma, lai mani sasildītu, manu drebošo ķermeni pārklāja ar halātu, kurā vienmēr dzīvojās Onkulis Svītrainais. Atžirdzis no murgiem es domīgi pārbaudīju kabatu saturu. Tā es arī atklāju Patiesību - Onkulis Svītrainais ir slepkava.

Es nekad neuzdrošinājos mammai pajautāt – vai eņģeļi var izdzīvo pēc tam, kad viņiem norauj spārnus. Un kur pēc tam paliek eņģeļi? Man bija grūti paskatīties savai mammai acīs – man likās, ka viņai ir kauns par savu līdzdalību šajā noziegumā.

Es viņu ienīdu. Onkuli Svītraino. Viņš bija slepkava. Manu mazo eņģeļu sērijveida slepkava. Savā iztēlē redzēju, kā Onkulis Svītrainais ar sadistisku prieku vannas istabā rauj mazajiem eņģeļiem spārnus, iestūķē tos sava halāta kabatā, bet pašus nevarīgos radījumus noslīcina tualetes podā.

Nolēmu saglabāt spārnus un paslēpu tos bleķa konfekšu kārbā zem savas gultas pie citiem saviem dārgumiem – golfa bumbiņas un bērna dārza smilšukastē atrastām patronu čaulītēm.

Kārba kļuva par Eņģeļu Spārnu Kapsētu. Turot to rokās es nozvērējos atriebt savu uzticamo draugu bojā eju.

Bet kā lai to izdara? Vienu brīdi es biju pārliecināts, ka labākā atriebība būtu iebērt halāta kabatā sadauzītus stiklus.

No šī nodoma tomēr atteicos. No atriebības. Mammas dēļ.

Onkulis Svītrainais bieži priecājās. Reizēm viņš tik ļoti sapriecājās, ka skaļi bļaustījās un apgūlies manai mammai blakus mocījās briesmīgos murgos. Mamma viņu ilgi nevarēja nomierināt, bet tad, kad viņš beidzot aizmiga, sēdēja viņam blakus uz gultas malas, uzmetusi Onkuļa halātu un mammas pleci trīsēja klusās, aizturētās raudās. Var jau būt, ka viņa pārdzīvoja par mirušo eņģeļu dvēselēm un tāpat kā es nevarēja atklāt nevienam mūsu ģimenes drausmo noslēpumu. Viņa bija tik vientuļa.

Un tad Onkulis Svītrainais nomira!

Un tā nebija nekāda sirds nepietiekamība, kā teica vecāmamma.

Viņu atrada vannas istabā, ūdens bija ledusauksts. Izdzisušu. Aizmigušu. Durvis bija aizkrampētas no iekšpuses. Eņģeļi bija žēlsirdīgi. Tā bija viegla nāve.

Pēc tam eņģeļi viņu paņēma sev līdz. Onkulis Svītrainais dzīvo tur - pie eņģeļiem. Vannas istabā, virs piekaramajiem griestiem.

Gludina saburzītos eņģeļu spārnus.

Es negribu izaugt liels. Es negribu kļūt par onkuli!

Es negribu kļūt par Onkuli Svītraino!

"Dievs dod man skaidru sirsniņu,
Ka klausu tev ik brītiņu -
Lai tīšām ļaunu nedaru –
Par labu bērnu izaugu.!"

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form