Ziemassvētku brīnums mīt katra sirdī, ir tikai jāprot to sajust sevī un dalīties tajā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
***
Gada tumšākais un drūmākais laiks - decembris. Tince nāk uz mājām pēc kārtējās nogurdinošās skolas dienas. Smagā soma nostiepj plecu – garš ceļš priekšā, sniegots, slidens un bezgala vienmuļš. Sals un vējš, lielākie Tinces ienaidnieki, kniebj rokās un degunā, tos viņa necieš visvairāk šajās pelēkajās ziemas pēcpusdienās.

Viņa grimst pārdomās par to, cik gan pasaule ir drūma šai laikā – auksta, pelēka un sastingusi, un kā tas iespējams, ka tomēr katru gadu, neskatoties uz šo drūmo patiesību, visi dzīvo un cer uz kaut ko gaišu un siltu… un arī Tince cer, stiepjot savu someli un liekot soli pēc soļa uz sasalušā ceļa, ka būs labāk un gaišāk, ka viņa noteikti nonāks vietā, kur vairs nebūs ne dusmīgu skolotāju, ne kašķīgu klasesbiedru, ne vientuļa ceļa, ne aukstas, tukšas mājas, kas uz doto brīdi ir viņas ceļa mērķis.

Tince ver mājas durvis un, nesagaidījusi nevienu brīnumainu pārvērtību, ķeras pie mazajiem mājas darbiņiem – krāsns kuršanas, launaga gatavošanas un grīdas slaucīšanas. Viņas vienīgā kompānija, Bobis, maisās pa kājām un izsalkušām acīm vēro Tinces rokas. Tince uztaisa tam kādu sviestmaizīti, lai jau liekas vienreiz mierā un netecina savas siekalas. Tad iet uz savu istabu un ķeras pie mājasdarbu pildīšanas. Tikai švakais radiouztvērējs čirkstina pa kādai melodijai. Tad pārnāk no darba vecāki, saguruši un īgni, un ierastām darbībām aizvada dienas nogali līdz gulētiešanas laikam.

Nakts - klusa un tumša. Tince guļ vaļā acīm un domā par sauli un māmiņas smaidu, par to, kā tētis reiz varētu nākt mājās dāvanu pilnām rokām, bet Bobis ēst smaržīgu truša cepeti un luncināt asti. Te pēkšņi no viņas pārdomām kāds mēģina izlauzties, tās izgaismot un pārveidot, tās satvert un nest…

Tince dus, bet gaišs eņģelis ar spulgām acīm un maigu balsi izspurdz no viņas krūtīm, un traucas prom. … tas traucas no nama uz namu, un modina snaudošos eņģeļus, kas mīt katra cilvēka sirdī. Tas stāsta visiem, ka jāmet drūmās domas pie malas, ka jāmīl un jāsmaida arī aukstā un pelēkā laikā, jāieklausās un jāieskatās. Eņģeļi mostas un ar sparu dodas ceļā, lai modinātu citus, daži īgņojas un paliek, kur bijuši, lai snaustu tālāk, daži smaida paši savā nodabā un negrib piedalīties šai prieka sējā… gaišas dzirkstis traucas cauri tumsai no sirds uz sirdi, to kļūst arvien vairāk un vairāk…

Rīts. Tince atver acis un ierauga māmiņas seju – tā ir maiga, smaidoša un noslēpumaina. Mamma aicina Tinčuku celties un nākt brokastīs… Karstā tēja un siermaizīte garšo šodien ļoti labi, un arī Bobis cītīgi laizās kā cepeti saēdies. Tincei nāk prātā vakardienas pārdomas: “Re, atliek tikai kaut ko stipri vēlēties un tas piepildās! Ja tikai vēl tētis ar tām dāvanām nāktu…” Veras durvis un, kas tad tas? Tas ir Tinces tētis ar dāvanu maisu, eglīti un sārtu rūķa cepuri galvā.

***
Mājas pildās ar piparkūku smaržu, eglītes uzvelk svētku kleitas, suņi un kaķi maisās pa kājām un mēģina noraut konfektes no egļu zariem. Katrā namā ir noticis pa brīnumam – kāds kādam ir piedevis, kāds kādam ir uzrakstījis vēstuli, dažs ir sajutis mīlestību un siltumu, kas reizēm ir daudz svarīgāk par dārgām dāvanām...

Eņģeļi ir paveikuši savu mazo darbiņu: iesējuši prieku un gaismu katrā sirdī, kas bijusi tiem atvērta…tur arī meklējiet katrs savu Ziemassvētku brīnumu!

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form