close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sešstāvu māja centrā, tumša kāpņu telpa, aprakstīts lifts, aizmūrēts logs - tas ir viss, ko es atceros.

Es sēžu uz dīvāna pie loga. Priekšā telefons. Tāds kā lipīgs, iespējams sarkans ar plaisu.

- Tāāā, nu tagad piespraudīsim mikrofonu, operators novelk caur ūsām.

- Pacel jaciņu! Viegls smīns un nopīpēti pirkstu gali - viņš ir labākais operators, no vecajiem. Vika žigli pavelk uz augšu strīpaino džemperīti un samiedz acis Gaismas ieslēgtas. Klikt!

- Labi! Sāksim ar'. - Režisorei ir maz laika.

- Runā brīvi. Kamerā vari brīžiem skatīties, brīžiem - nē. Kā grībi. Jūties dabiski. Ja zvana telefons , pacel. Runā un dari savu darbu, ja?

- Aiziet!

Istaba mirklī pārvēršas par sīcošu, karstu kambari. Domas apstājas. Vika rokas tur klēpī. "Nez', kur lai tās liek, lai neredz nesvaigo nagu laku." - pazib doma.

"Mmm. Labdien!" Vika pēkšņi dzird sevi sakām. Murgs kaut kāds, te taču bez tā ūsainā idiņa un tās sievas, kas dēvē sevi par režisori ar optimistisku uzvārdu Jaunarāja, neviena nav.

- " Nu, labi ... Mani sauc Viktorija. Viktorija Tompsone. Ne Tomsone, bet Tompsone. Es jums, cienījamie... Ko? - Vika samiedz acis istabas stūra virzienā. Jaunarāja māj un čukst: "Nekas, nekas, laid tik tālāk!"

- "...vēlos pastāstīt par savu darbu. Un vēl man jāpastāsta nedaudz arī par savu dzīvi un tā ...." Es gan nezinu, vai jums to vajag, bet ja jums ir diezgan daudz brīva laika un nav ko darīt un varat te tā sēdēt, skatīties šito programmu..." Jaunarāja iznāk no istabas stūra, piestājas ciešāk Ūsainim un uzliek viņam roku uz pleca: "Ak, Dievs! Vēl viens eksemplārs ..."

- "es nesaku, ka man TO darīt baigi patiktu, bet cilvēki jau ir visādi. Un gadās ar tādiem ... nu - parunāt. Viņi piezvana, aizsmakušā balsī kaut ko sēc par kaisli, par to, cik ļoti mani grib, cik ļoti šobrīd ir gatavi un tā tālāk... Es piedāvāju viņiem būt par jebko. Maigā, dusmīgā, nežēlīgā, nevarīgā. Ziniet, ja vien tas viss nav jāredz, ir tīri ciešami. Dzīvē es tādus vīriešus nemūžam nesatiktu. Viņus jau nevar tā tik viegli atšifrēt. Visi jau ir baigi normālie - iet pa ielu, sarunājas, brauc mašīnās. Dažādi. nuu... , nevienam es nevarētu pieiet klāt un pateikt kaut ko tādu, ko varu šeit - pa telefonu.

- Bet tas jau nav galvenais. - Vika ieraušas dziļāk dīvānā un spītīgi pavelk džemperi garāku.

- Manis pēc es varētu vispār ne ar vienu nerunāt.(Dzeltenie mati lien mutē.) Man jau pietiek ar manu sīko bračku. Folozofs palicis! Ārprāts. Tā jau normāls čalis. Baigi patstāvīgais. Spēlēt sācis kaut kādā grupā, gaļu neēd, matus nodzinis uz nullīti. Bet nu - labi,ka tā, vai zin.

o Kad aizeju uz vecāku sapulcēm, no citu senčiem jāklausās - "Jūsu brālītis atkal pie mums divas dienas ciemojās. Nē, nekas - šie saka, viņš jau tāds jauks zēns, pieklājīgs, tomēr... ". Varu iedomāties! Viņi satraucas par savu ledusskapi! Pēc vakariņām - visi glīti sasēduši pie vakara televīzijas, iedzer tēju un tā. Manējas pa vidu. Es nezinu, kā viņš jūtas. Laikam jau viņam patīk, ka apkārt ir vairāk cilvēku, tāda kā ģimene, vai zin. Nu es jau ar viņu tādā veidā netusējos.

- Ciest to nevaru, ka viņš vazājas apkārt.

Mums visādi ir gājis, bet no mājām es viņu nemūžam prom neesmu dzinusi. Es nezinu, kas viņam lēcies? Es cenšos ar viņu pa labam, runājos un tā ... To viņa mūziku arī dažreiz paklausos.Naudu pie spoguļa katru rītu atstāju. Nesaprotu, ko viņam vajag? Var jau būt, ka viņam kauns par mani un tā...Nezinu...

- Es dzīvē ģērbjos ļoti pieklājīgi. Tas tikai tagad tā..., darba forma, tā teikt. Man taču jājūtas atbilstoši. Lai var tādu iekšējo sajūtu dabūt, saprotiet. Nu, kā aktieriem, jāieiet lomā.

Jaunarāja iespurdzas - jā, nu šito gan - par pārmiesošanos turpini, aktrise!

- Jā, reāla pārmiesošanās! Man patīk. Vot jūs neticēsiet. Es varu iet pa ielu un pēķšni iedomāties, ka esmu pilnīgi cits cilvēks. Nu, piemēram, tā smukā dāmīte ar labu frizūru un labām smaržām. Iet pāri ielai. Un arī es eju. Un viss kļūst savādāk. Un arī man ir frizūra un smaržas. Man pēkšņi ir kur iet, man pēkšņi ir skaidrs, kas būs rīt, un nekad nekas no tā visa, kas tagad te... ar mani nav noticis un tā...

Tā mēs vienreiz, tādā pārmiesošanās reizē, aizbraucām ar velokurjeru pāri tiltam. Es uz riteņa. Tas gan bija viens jautrs piedzīvojums! Vējš, mati pa gaisu, dzeltena vestīte! Visiem garām! Man rokās milzīgs, svarīgs dokumentu konverts. Es braucu liftā, kaut kāds padsmitais stāvs, stikla durvis. Sekretāre parakstās, saka - paldies! Tik smieklīgi!

Tad vēl bija viens gājiens pa to pašu tēmu, kaut kādā ofisā -

"Nāciet, lūdzu, iekšā. Tēju, kafiju? Es ieņemu vietu apspriežu telpā pie liela, ovāla galda un man priekšā mapīte ar vārdu un zilu pildspalvu. Tā, protams, nav mana.

Vienreizēja sajūta. Tā vien šķiet, ka no manis tiešām kaut kas ir atkarīgs. Kaut kas izšķirsies tieši šobrīd. Būt vai nebūt! Man vajadzēs kaut ko tur izvelēties un sist datora taustiņus-viegli, vieglītēm. Otras tādas iespējas nebūs. Es sēžu un lēni nīstu ikvienu klātesošo, paslepus vērojot nesteidzīgo Pārdaugavas pēcpusdienu aiz loga.

Reizēm šķaudiens uznāk pilnīgi ne no kā. Vika izmisīgi tver pēc salvetes, liecas pāri galdam un...

- "Bāc! - nepiespļaudi mikrofonu" - viss, stop", uztaisām nelielu pauzīti !"

Jaunarāja nogāžas Vikai blakus uz dīvāna un, roku ap pleciem likdama, iesmejas.

Ejam pīpēt !

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form