close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Peizāžā uz šļūcenēm ieradās vīri, nesdami darbarīkus pār pleciem. Shēma vienkārša: zāģis, nams un dzīve.
Tikai atrast viņas, savādāk brandvīns asarām šķaidīts...

***

Es teiktu viņa pārvietojas ugunīgiem matiem, košļādama smilgu - sarkans nags pie spoguļa. Ātrais mašiņš nevedināja domāt par bijušo, par to nobraukto, kas klusi kliegdams aizzzzzibēja spogulī. Ir tikai stikls, stiklā ceļš. Līkums un pagātne. Tilts un pagātne. Pilsēta un pagātne. Par ko tu sapņo, kamēr tavas plīvojošās saites daiļrunībā kāds slepeni iesien mezglus?

***

Vīri atrada avotu - ūdens ka vai tikai ņem uz ārzemēm sūti. Ij vainas ārstēt tur varējis, ij...

***

Modās valodās neiekļautais vietniekvārds - Vientulība. Tā bija dāma, tas bija kungs, balle baroka zālē, allaž cita maska. Un dārzā, kur viss vīns uzreiz salija, Vientulība sevi skūpstīja uz lūpām.

***

Atskrēja bērns mājā pēc skolas, nometis somu, jautā senčiem: "Bet kas ir Vientulība?" Izdomājušies vecāki gan šā, gan tā, un gudri netikuši. "Vientulība ir..." teica kāds, kas jau aizgājis projām...

***

"Saki, mīļotā, bez visām zamaškām, kas tev ir Viņš?" "Manas Vientulības vislaimīgākā pieturvieta: Pils tukša, galerijas ar atmiņu bildēm, dārzā strūklaka palo. Tikai kalpotāji mirst, sakrizdami sevī, pasaka tikai: "Mīlu..."

***

Vientulības zemes topogrāfija: svarīgākais ir sirds.

***

Ko gan es tev pateikšu pāri mežiem, kuros mana sūtība aizķērusies, skarta no arvien jauniem piedzīvojumiem? Ko gan es pateikšu no tiem? Dūja krīt zemē, stirna klūp pār cini - es domāju par tevi arvien. Satīrs sadzēries pūš sīringu savu - un taīs skaņās es sadzirdu savu sirdi.

***

Mans solis nenākt kailam pie tevis, ved mani apkārt ezeram. Niedrolā siltie dubļi ļumd zem kājām. Es jūtu tevi visur, un nav jēgas nekur tālāk iet.

***

Var mēģināt arī savādāk: vīri tikko ieturējuši launagu un sūra kā dzīves brandvīna apli, sāk bībeli lasīt katrs pa kubrikiem kur nu kurais laidies. Un sauc Sv. Sofiju nākt namā, rādīt šo skaisto orantas eņģeļa seju, kas cauri visām tavām nekrietnībām par tevi aizlūgs, pat tik neprasot, cik plecu, kur izraudāties.

***

Varbūtību pētnieki teiks - gan vientulība, gan mīla ir varbūtība. Es nosmaidu spoku ielas pēdējā veikala skatlogā: arī es un mans teiktais ir varbūtība - vienam tas nesīs skaidru gaismu cauri dienai, citam vēlmi lūgties, kaut pasaule nāktu brīva no tādiem kā es. Mana manekena dzirde dzird kā kalnos, kas tālumā kā neiespējami stāv, šalc dārzi - eikalipts, un pēkšņi es saprotu visi pasaules eņģeļi mēdz būt tur - O, šie spēcīgie stumbri, kas patiesībā ir eņģeļu spārnu spalvas, kas šalc līdzi laikam, cerībām, kaislei un skumjām - daudz prātīgāk par mums.

***

Viņa nometa koka tupeles un teica: "Uzplēšam deju štengru kā vērmeļu vīns, un aizmirstam valodu pavisam. Lai mūsu vietā runā koki un jūras."

***

Arī tas varēja notikt: ik stulbākajā mīlā, no kādas prasmīgs mīlnieks laistos, krustus mezdams, ieķept. Tai noteikti vajadzētu būt tādai: viņa kā nelaimes čupiņa pasaules lielceļos, kaut cietu algu tur uz rokām un psiholoģiski labvēlīgas vides vārdā darbavietā nebilst par to tukšumu viņā mājo. Viņa noteikti sevi sauc par nāvi.

Tad atbrauc kādā vasaras norieta ballē vīrietis. Tas noteikti būtu laukos - vilciens sprauslādams piestāj pie noplukušas un dievu aizmirstas stacijas, kuru ieskauj smaržās smagnēji, bet drūmi meži, kuriem cauri jau solās spīdēt laimes gaisma, taču tas ir tik zibenīgs zibsnis, ka neviens ne kā nepamana. Viņš dodas uz zaļumballi, viņš savu tikpat nelaimīgo likteni nezdams tai sārtā rozē, kas sprausta pogcaurumā. Kapella kā mūždien plēš Rozenštrauhu, un viņš saka: "Es mīlu, es atkal mīlu." Un noved līdzi Donavas laivu piestātnēm viņu - ne mazāku nelaimes čupiņu, un laivā braucot, ievu ziediem krītot upes līmenī, viņš sola to precēt un mūžīgi mīlēt. Banāli, bet potenciāli skaisti.

***

Putni atnesa Neko pavasarī. Dažādas aliterācijas, taču viņi gan atnesa kaut ko: viņu mestais čiekurs trāpīja viņiem pašiem kaisles aizmigušajās pierēs. Zināms, ja kaut kā trūkst, tad pasaulē kaut kur tas tomēr ir rodams. Un ja vīri gribēs, viņi viņas dosies meklēt kā Svēto Grālu - atraduši taps nemirstīgi, bet tas it necik nav no svara. Nams tukšs, vīns neceļo no mutes mutē, salst auksta vieta skaidrām novembra naktīm lūkojoties caur jumtu guļamistabās iekšā.

***

Cik var?

***

Interlūde:
Es saliku savas rokas
Sidrabiņa krustiņā,
Lai burītim vadzis lūztu
Manas miesas kustinot.

***

Tas noteikti bija pēc kara. Filmēšanas brigāde bija pazaudējusi scenārija vienīgo eksemplāru - tas putinājās vējā pamests uz augstas klints. Varoņi plīsa no lapām ārā un sējās pasaulē. Romeo šķirts pa lapas vidu no Džuljetas, pēkšņi nonāca Īrijā un kļuva par druīdu, Džuljetu pārpūta pāri Lamanšam - Kalē Lotreka krodziņā tagad ziniet ir tāda viena skaistule kankanā trupā. Un tā tālāk, un tā tālāk. Kādi 7 vīri no Grimma emigrēja uz Franciju, un Buloņas provincē sāka gaidīt viņu - šo meiteni, kuras sirdi aizstāja stirnas sirds ļaunā virpuļa priekšā. Bet viņa - viņa pametusi pili braukāja pa Francijas dienvidu kurortiem kalpodama par bagātu kungu piegulētāju. Kas zin varbūt reiz viņi satiks viens otru, bet ja arī satiks - vai pazīs? Katrs ir stāstustāstā. Pat Lāčplēsis ar Kangaru sēž pie viena kausa un mīl vienu un to pašu skuķi. Mēs esam saplēsti pa lapaspusēm pušu. Un dod dievs atcerēties, kāpēc.

***

Diletants ierāva no karafe beidzamo ūdens malku: "Un tagad tiš visi pa mājām! Pasniedzējs meloja teikdams, ka ir vēl vietniekvārds Vientulība, ir Veiksme un Tas Kas Tāda Nav."

***

Zirgi mani. Mani neizmērojamības zirgi...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form