Foto: stock.xchng
Pasaule dzīvo šampanieša fonā – tā var lakoniski raksturot šampanieša bumu, kas nebeidzas un nebeidzas, drīzāk gan vēršas plašumā. Sausie statistikas dati rāda, ka katru gadu tiek sasniegti aizvien lielāki ražošanas apjomi un pārdošanas rekordi, turklāt lielākā daļa tiek izbaudīta pavisam īsā laikā – no novembra sākuma līdz gada beigām un pirmajās pāris jaunā gada dienās.

Piemēram, Šveicē sešās pēdējās gada nedēļās izdzer aptuveni 80% no gada normas, un tas kārtējo reizi apliecina šampanieša kā svētku, līksmības un baudas dzēriena statusu. Ar tā radīšanu, kā zināms, lepojas franči, bet par šī statusa un simbola tapšanu atbildīgi ir angļi, un viņiem, starp citu, pieder teiciens: "Seno grieķu dzīve būtu bijusi perfekta, ja viņi būtu pazinuši šampanieti". Briti to pazina jau 17.gadsimtā.

Bet sākums bija gaužam prozaisks - parastos vīnus tolaik prāvos apjomos transportēja no Francijas uz Angliju, pa ceļam tie skalojās, nereti izšāva korķus un saplēsa pudeles, protams, tirgotājiem par lielām sirdssāpēm. Taču šie dabīgā ceļā radušies burbulīši uzvedināja franču vīndarus un ķīmiķus uz domu radīt vilinošos burbulīšus, kas atgādināja mazas pērlītes, ar nolūku un stingrā kontrolē. Tā kā īstās pērles jau kopš antīkiem laikiem tika uzskatītas par izcilu vērtību, arī šampanieša pērlītēm sāka piedēvēt afrodizējošas īpašības, un 19. gadsimta otrajā pusē jau gandrīz vai visa Eiropa (saprotams, atbilstoši sabiedrības slāņi) bija burtiski inficēta ar šampanieša vīrusu.

To laiku šampanietis, kas plūda straumēm, gan bija krietni saldāks par visiem mūsdienu izstrādājumiem ar šādu nosaukumu, līdz ar to gluži pamatoti saldināja dzīvi gan dīkdieņiem, gan dvēseles moku nomāktiem aristokrātiem, gan visiem citiem, kuri ilgojās pēc kaut kā dzirkstoša un viegli reibinoša un spēja to arī iegādāties. Un arī par tālāko pavērsienu no ļoti salda šampanieša uz sausu ir atbildīgi angļi, lielā mērā pat viens konkrēts anglis - karalis Edvards VII, kam piemita ārkārtīga tieksme uz franču dzīvesstilu un gāja pie sirds sausāki dzērieni. Viņš šampanieti dēvēja par šķidro eiforiju, kas piešķir mirdzumu garlaicīgai dzīvei, un drīz vien šampanieti teju vai visā pasaulē sāka uzskatīt par jutekliski pacilāta un viegli pavedinoša dzīvesprieka simbolu.

Katra vecā gada nogale un jaunā gada sākums ir viskolektīvākais pasākums pasaulē, kurā vēlēt sev un citiem laimi, prieku un visu ko citu, kas asociējās ar vieglumu un cerībām uz kaut ko labāku, un šampanietis ir vispiemērotākais, ar ko šos vēlējumus un cerības apzīmogot. Vācu dzērienu eksperti Jaungada šampaniešus iedala trīs lielās grupās. Tātad, pirmkārt, svētku šampanietis first class: to izvēlas izsmalcinātu ēdienu un dzērienu cienītāji ar biezākiem makiem, jo šī šampanieša cena sākas no 100 eiro pudelē un kāpj uz augšu gandrīz bezgalīgi, piemēram, Cuvee Dom Perignon, La grande Dame, Cristal, Perrier - Jouet Belle Epoque un citi.

Otra grupa ir tā dēvētie vidējās klases šampanieši, kurus ražo pietiekami prestižas kompānijas un kuri ir radīti speciāli gadu mijas laikam, tāpēc pudeles bieži vien rotā arī speciālas etiķetes. Vidējās klases šampanieša cena svārstās robežās no 30 līdz 80 eiro.

Savukārt trešo grupu pārstāv tā dēvētā ekonomiskā klase. Šie šampanieši ir nopērkami visu cauru gadu un arī baudāmi jebkurā gadalaikā. Taču decembrī  lielveikalos un specializētajos vīnu veikalos tos mēdz pārdot ar Ziemassvētku atlaidēm; vidējā cena svārstās no 15 līdz 20 eiro pudelē.


Īstenie šampanieša cienītāji gan apgalvo, ka ar šo dzērienu mēdz būt līdzīgi kā ar kaviāru - tikai vislabākā kvalitāte spēj pamodināt vislielāko baudu. Un vēl - šampanieti nevajagot dzert nelieliem malkiem kā vīnu, jo arī tā varot gūt tikai pusbaudu. Šampanietim ir jāplūst kā zeltainai straumei divos trīs mazos malciņos vienā paņēmienā, jo tas ir īstais ritms, kas iekustina jutekļus, atdzīvina asinsriti un pamodina patīkamas emocijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!