Rīts. Saulains darbdienas rīts. Ceļos, lai pagatavotu brokastis. Brokastis un vakariņas cenšamies ieturēt ģimenes lokā. Tā mums ir “svēta” ģimenes tradīcija. Arī brīvdienas pavadam kopā, cenšamies kaut kur izbraukt, apceļot Latviju, lai mūsu mazajam Kristeram būtu interesanta un skaista bērnība, kā arī, lai viņam būtu ko pastāstīt draugiem dārziņā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kristeram pēc pāris mēnešiem būs 5 gadiņi, bet mēs ar Sandri kopā esam jau 7 gadus. Neticami, cik ātri skrien laiks. It kā jau nav daudz, taču kopā esam jau tik daudz ko piedzīvojuši. Varu teikt, ka esmu laimīga. It īpaši tagad, kad uzzināju, ka gaidu otru bērniņu. Sandris dievina mūsu dēlēnu, bet viņš vienmēr ir gribējis otru bērnu – meitiņu. Jā, esmu laimīga, ka esmu kopā tieši ar Sandri, nevaru iedomāties labāku vīru, tēvu, draugu, jā, pat mīļāko. Viņš ir lielisks. Protams, mums katram ir savi trūkumi, taču 7 gadu laikā esam ar tiem iemācījušies sadzīvot. Dažreiz mani šī laimes sajūta biedē, jo zinu, ka pēc laimes vienmēr nāk.. ai, es nedrīkstu domāt par slikto! Ieleju sev glāzē tiko spiestu apelsīnu sulu un pieeju pie loga.. tuvojās pavasaris, tas ir tik ļoti jūtams, gan gaisā, gan sirdī. Šodien būs saulaina un silta diena, var redzēt, kā piesaulītē zālīte paliek arvien zaļāka. Arī pumpuri jau nobrieduši, drīz lapiņas šķilsies gluži, kā cālēni no čaumalas.. skaisti! Pēkšņi jūtu pieskārienu, tad skūpstu.. Sandris...

Uz darbu dodamies kopā, pa ceļam aizvedam Kristeru uz dārziņu, tad Sandris aizved mani uz darbu – viesnīcu, kur es strādāju par menedžeri. Vispār man ir sapnis kādreiz vadīt pašai savu viesnīcu...

No Sandra es atvados ar kaislīgu skūpstu, nekādīgi nespēju no viņa šķirties, skatos viņā ar viltīgām un mīļām acīm un gribu lūgt, lai vinš aizved mani kaut kur.. projām, kur būsim mēs tikai divi vien, bet par nelaimi atgriežās skaidrais prāts un saprotu, ka tas ir neiespējami, mūs abus gaida darbs. Atvadoties man kaut kas iedurās sirdī un pārņem skumjas, tāda kā nelāga priekšnojauta. Laikam mūsu kaprīzajam viesim atkal kaut kas nebūs pa prātam.

Ejot viesnīcā, mani neatstāj šī nelāgā priekšnojauta, tādas kā bailes, hm, nevar saprast. Šodien reģistraturā strādā Santa, diezgan sarezģīta meitene pēc rakstura, bet centīga un atbildīga.
- Sveika, Santiņ!
- Labrīt!
- Kas šodien jauns?
- Es visus dokumentus noliku Tev uz galda.. un, jā, Tevi kāds gaida (un viltīgi pasmaida)
- Mani? Gaida? Bet man taču šodien nav norunāta neviena tikšanās. Nu labi, paldies, Santiņ.

Mani pārņem vēl nemierīgāka sajūta. Ar trīcošām rokām, verot vaļā kabineta durvis, domāju, kas gan mani varētu gaidīt, jo Santas viltīgais smīns man neiziet no prāta... Ieraugot viņu, sastingstu, viņam rokās ir milzīgs rožu klēpis, es nepārspīlēju, vesels klēpis ar tumši sarkanām un baltām rozēm. Viņš zināja, ka tieši baltās ir manas mīļākās rozes, bet sarkanās.. nav grūti iedomāties...

- Sveika! – viņš neveikli izdveš.

Esmu tik apstulbusi, ka zaudēju valodu un stāvu, kā iemieta. Tas bija tik sen.. tik sen, kad biju Kasparā tik ļoti iemīlējusies, iespējams pat, ka mīlēju. Man toreiz likās, ka viņš ir manas dzīves jēga, mans īstais, vienīgais. Taču Kaspars manas jūtas sabradāja ar kājām. Arī toreiz, ieraugot viņu, zaudēju valodu, apstulbu, nosarku.. tagad ir tieši tāpat, tikai šoreiz esmu apmulsusi no pārsteiguma, pagaidām nesaprotu, vai patīkama , vai nepatīkama, bet varbūt vienkārši pārsteiguma? Es cieši skatos Kasparā, bet pateikt neko nespēju. Redzu, ka arī viņš jūtas neveikli, nevar atrast pareizos vārdus. Pa to laiku es pamazām nāku pie sajēgas. Liekās, ka pa šīm dažām sekundēm man garām paskrēja visa mana dzīve. Pēkšņi, nez no kurienes, mani pārņem tik dažādas jūtas, kas sen jau bija aizmirstas – aizvainojums, naids, līdzjūtība, neziņa un kaut kur pavīd arī mīlestība pret viņu, bet varbūt tā tikai atblāzma, ilūzija par pagājušo, kas sen jau bija aizmirsts, paglabāts visdziļākajā sirds nosturī.

Kaspars, ar drebošam rokām, sniedzot man ziedus, ar trīcošu balsi saka – “Piedod.”

- Kāpēc tu esi šeit?!

- Nezinu. Esmu apzinājies, ka dzīvē esmu pieļāvis daudz kļūdu, sava vājā rakstura dēļ. Butībā, es pats esmu viena liela dzīves kļūda.

- Jā, tu vienmēr esi mācējis sevi noniecināt, tādā veidā iežēlinot citus, it īpaši mani. Toreiz es biju gatava tev visu piedot un piedevu, jo mīlēju, bet tu...

- Zinu, tev ir taisnība. Es biju gļēvs, nerīkojos, kā vecim pienākas. Nu, esmu nelietis! Un tomēr, Tev nešķiet, ka katrs ir pelnījis vēl vienu iespēju?

- Kaspar, ko Tu īsti vēlies no manis, kāpēc esi mani uzmeklējis? Ja jau to esi izdarījis, tu noteikti zini, ka man ir ģimene.

- Arī man ir sieva un bērni. Atceries to meiteni, toreiz, Liepājas pludmalē? Viņa ir mana sieva. Mums ir divi bērni.

- Man prieks par jums! (Ciniķis!) Un paldies, ka atgādināji man par to dienu, kad uz Liepāju braucu ar tik lielām cerībām, bet aizbraucu ar tādu tukšumu sirdī...

- Arī par to es gribēju lūgt tev piedošanu. Par visu, ko esmu tev nodarījis.

- Piedošanu?! Tu atnāci man lūgt piedošanu pēc tik daudz gadiem?! Nu tad zini, ka es jau sen tev esmu piedevusi un aizmirsusi visus tavus pāridarījumus.. arī tevi biju aizmirsusi.

- ...biji?

- Jā, biju! Šodien taču tu atkal man par sevi atgādināji, ne tā?

- Es zinu, ka tas izklausīsies muļķīgi, bet patiesība ir tāda, ka vienmēr esmu domājis par tevi. Pats nezinu, kāpēc apprecējos ar Zani. Saprotu, ka tu nešķirsies no vīra, arī es netaisos šķirties, dēļ bērniem.. tu taču saproti. Bet varbūt.. varbūt mēs varētu.. satikties kādreiz?

Es centos lasīt viņa domas, kamēr viņš tur kaut ko centās izspiest. Kad saliku kopā Kaspara teikto, es apstulbu vēl vairāk, kā viņu ieraugot.

- ...tu ...tu piedāvā man kļūt par tavu mīļāko?!

- Tev uzreiz nav jāatbild. Zinu, ka biji pārsteigta jau mani ieraugot, kur nu vēl pēc tāda piedāvājuma. Tu vari padomāt.

- Kaspar, Tu vienkārši esi pašpārliecināts nelietis! Tu esi tik izmainījies, nemaz nelīdzinies tam...

- ...jā, tad es pat nebiju spējīgs atzīties mīlestībā. Bet tagad...

- ... bet tagad viss ir pagājis. Mūsu vilciens ir aizgājis tu- tū.. vai saproti? Es esmu laimīga ar savu vīru, mums ir brīnišķīgs dēlēns un.. un mēs gaidām otru bērniņu.

- Tu esi stāvoklī?

- Jā, vari iedomāties, es esmu stāvoklī. Es mīlu savu ģimeni un netaisos viņus sāpināt. Turklāt man nav ne mazākās vēlēšanās to darīt.

Nez no kurienes mani atkal pārņem tā dīvaini nemierīgā sajūta, it kā kaut kas būtu noticis...

- Kaspar, lūdzu, viss, kas bijis ir pagājis, viss, kas ar mums noticis – tikai uz labu, tici man. Dodies pie savas sievas un bērniem, bet mani liec mierā. Mēs nekad nebūsim kopā, tas nav iespējams.

- Nekad nesaki nekad!

- ... neaizmirsti paņemt ziedus.

Iezvanās telefons. Es salecos, šī sliktā nojauta – tā neatstājas.

- Jā, Santa?

- Tev zvana no policijas.

- No policijas?! Ko viņi vēlas?

- Nezinu.

- Labi, savieno.

- Es klausos. (Jūtu, ka vairs nedzirdu pati savu balsi, kaut kas ir noticis, bet kas?)

- Vai Elizabete Reitere? Sandra Reitera sieva?

Es tikai pamāju ar galvu, jo mana balss pēkšņi ir pazudusi. Tad policists pārprasa vēlreiz, es saņemu visus spēkus un izdvešu - “Jā”. Policists tad nobēra savu garo penteri - kas viņš, priekš kam viņš utt. Es neko no tā nedzirdu, es it kā esmu citā realitātē, tikai gaidu, ko viņš man teiks...

- Man ļoti žēl... Jūsu vīrs iekļuva autoavārijā. Kāds iebrauca pretējā joslā un ietriecās Jūsu vīra automašīnā. Pa ceļam uz slimnīcu.. Jūsu vīrs.. mira... Man ļoti žēl.

Dzirdu, kā man ausīs visu laiku skan - man ļoti zēl, man ļoti zēl, man ļoti zēl... jūtu, ka zem kājām zūd pamats un kāds iedur asmeni sirdī.. sajūtu stingras rokas, kas mani satver...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form