Vakars. Steidzīgiem soļiem eju uz centrālo staciju. Visapkārt manāma rosība un pacilātības sajūta, kuru reizi pa reizei apslāpē kāda noplukuša "bomža" truli žēlais izsalkuma skatiens vai vientuļš pretimnācējs ar "skumjām acīs". Arī manu svētku sajūtu kaut kas nomāc, tikai šobrīd es vēl īsti nevaru saprast - kas tieši.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Apstājoties pie kāda luksofora, pamanu, ka šodien salīdzinoši lielām un smagām pārslām krīt sniegs, cenšoties visu un visus ietīt biezā sniega segā, tādējādi mēģinot pasargāt no mūsdienu pasaules pelēcības, cietsirdības un steigas.

Pēc kāda laika jau esmu vilcienā. Klausoties tā vienmērīgajā dunoņā un izjūtot šūpošanās ritmu, kas savā veidā atgādina bērnībā tik patīkamo mātes ieaijāšanu, gribas aizmigt ... un nekad, nekad vairs nepamosties ... Jā, šķiet, tieši šī nevēlēšanās dzīvot ir tas, kas nomāc manu svētku sajūtu. Pats dīvainākais ir tas, ka man ir izglītība, ģimene, labi apmaksāts darbs, visai veiksmīga karjera, bet ... nekas manī nespēj radīt vēlmi dzīvot, nekas vairs nesaista ... un liekas, ka es pasaulei neesmu vajadzīga un tā var iztikt bez manis .. kā likteņa ironija ir tas, ka visai labi spēju palīdzēt un uzmundrināt cilvēkus ar līdzīgām depresīvām un nomācošām domām, bet pati ... bezjēdzīgi iztērēju iekšējo enerģiju cīņai ar sevi, lai noturētos rāmjos ..

Jo tuvāk es esmu mājām, jo iekšēji sliktāk es jūtos. Kā negribās turp doties!!! Tikai vēlme redzēt, apskaut un samīļot savu bērnu stāv augstāk par visu un tieši dēļ tā es esmu gatava ciest tos visus pazemojumus, strīdus .. un izvarošanu...

Vērojot apsnigušos laukus pa vilciena logu, šajā pirmssvētku vakarā it kā neviļus sanāk "attīt atpakaļ savas dzīves filmu" un pārdomāt par to visu ...

Pēdējos gados ir bijis tik daudz sāpju, pazemojumu un pāridarījumu ... un bieži vien ir gribējies tāpat kā šobrīd, atmest visam ar roku un padarīt sev galu, lai gan kāds iekšējs spēks pēc šī krīzes augstākā punkta likt celties un iet uz priekšu ar ārēju smaidu uz lūpām par spīti tam, ka ir tādi, kas gaida, kad es zem kādas nastas pakritīšu un vairs nespēšu piecelties.

Kā gribas kliegt un raudāt, sadauzīt un saplēst visu, kas ir pa rokas tvērienam ... bet ... es vairs nespēju izdvest nevienu sāpju kliedzienu, es vairs nespēju raudāt īstām (slapjām) asarām ... es vienkārši to visu sāpi mēģinu paturēt sevī un apslāpēt ... lai neviens nezinātu, kas ar mani notiek, jo arī tuvi cilvēki tev grūtā brīdī var iesist pa visvājākajām vietām ... lai vienkārši nejustu ...

Galastacija. Es izkāpju un smagiem soļiem dodos mājup, ar domu pa ceļam ieiet veikalā. Dziļāk ieelpojot svaigo gaisu, sajūtu patīkamo egļu skuju un sveču parafīna smaržu. Tas šķiet tik burvīgi, lai gan manī atkal pastiprinās vēlme ... padarīt sev galu, vēl jo vairāk, kad atceros, ka reiz biju tik tuvu šim mērķim ...

Veru vaļā smagās veikala durvis. Manam skatienam paveras ļaužu burzma, kuru es mēģinu ignorēt un neievērot, ātri "izskrienot" cauri veikalam, paņemot tikai pašu nepieciešamāko. Stāvot rindā pie kases pamanu, ka veikalā ienāk kāda tumšmataina sieviete, noplukušā apģērbā. Viņas sejā manāmi izmisuma un noguruma vaibsti.

- Nākamais! - uzstājīgi sauc kasiere.

Es ātri samaksāju par savu pirkumu un steidzos uz izejas pusi, ar acīm mēģinot notvert Ivetu - to Noplukušo Sievieti, kas tikko ienāca pa durvīm.

- Iveta! - es iesaucos.

Noplukusī sieviete pagriežas uz manu pusi un viņas sejā atplaukst smaids. Es nezinu, vai tas ir īsts atkalredzēšanās smaids, vai arī ... Negribēdama domāt par to "vai arī" variantu, es steigšus mēģinu izjautāt Ivetu par to, kā viņai tagad sokas, kaut gan laikam tas ir stulbs jautājums, jo acīmredzami viņas dzīve šobrīd nav no tām saldākajām.

Kad Iveta sāk stāstīt par savu ceturto bērnu, viņas acīs ir manāms mirdzums, kas izstaro prieku un mīlestību, neskatoties uz likteņa "ļaunajiem jociņiem", kad neilgi pēc otrā bērna nāves kādā nelaimes gadījumā, viņa spontānā aborta laikā sešpadsmitajā nedēļā zaudēja trešo bērniņu. Manā sirdī ieduras tāds kā sāpju un rūgtuma asmens, atceroties, kā Iveta toreiz pēc spontānā aborta raudāja, mierinot un mēģinot visādi atbalstīt mani, lai tikai es nezaudētu savu bērniņu, ko nēsāju zem sirds, jo arī man bija reāli draudi zaudēt savu bērniņu un es kopskaitā aptuveni 1/3 no visa grūtniecības laika nogulēju slimnīcā.

- Iveta, - es teicu, kad viņa pabeidza savu stāstāmo. - Ir kāda lieta, ko es esmu gribējusi izdarīt jau kopš tās reizes, kad mēs kopā bijām slimnīcā.

- Jā, - viņa teica ar izbrīnu skatoties uz mani.

Veicīgi sameklēju maciņu un izņēmu dažas naudas banknotes.

- Ņem! Tas tev un taviem bērniņiem, - es viņai teicu, dodot naudu. - Lai šī nauda tavā mājā ienes svētku sajūtu!

Ivetas acīs bija manāma neizpratne un apstulbums.

- Ņem! - es vēlreiz atkāroju un ieliku naudu viņai rokās.

Viņas acīs sariesās asaras, un bija redzams, ka viņa vēl joprojām ir apstulbusi un īsti neaptver, kas notiek.

- Priecīgus svētkus! - es noteicu un steigšus devos ārā pa veikala durvīm, dzirdot klusu "paldies".

Pēc pāris minūšu iešanas es sajūtu, ka man gribas dziedāt, un sāku dungot kādu dziesmiņu. Neticami! Pāris minūtēs tā tukšuma sajūta, kas manī valdīja jau krietnu laiku, ir apslāpēta un es jūtos apmierināta par izdarīto.

Ar katru minūti mani soļi kļūst vieglāki un ātrāki, lai gan es labi zinu, kas mani gaida mājās ...

Kad veru vaļā mājas durvis, man priekšā izskrien mans meitēns un apķeras ap kaklu. Mani pārņem prieka šalts.

- Mamma, es tevi mīlu! - viņa saka, it kā juzdama pilnībā neapslāpēto iekšējo tukšumu un vēlmi mirt...

Manī sajaucas laimes izjūta un sāpes ... sāpes par to, ka apzinos, cik daudz ļauna savam bērnam es nodarītu, ja mans pašnāvības mēģinājums būtu izdevies ... sāpes par to, ka es pati nespēju tikt galā ar savām domām, un tādējādi nodaru pāri savam bērnam ...

Mēģinu iekšēji sapurināties un "iebāzt kādā tālākā stūrītī" savas "tumšās domas", atceroties šī vakara notikumu veikalā un to, kā meitiņa sagaidīja mani pārnākot mājās, kā arī izjūtot patiesu gandarījumu par padarīto.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form