Taču par liķieru zelta laikmetu var uzskatīt XIX gadsimtu, kad tika radīti daudzi liķieri, kas populāri arī mūsdienās, – Curacao, Cointreau, Chartreuse, Grand Marnier, Galliano, Benedictine... Liķierus sāka gatavot ne tikai Francijā, bet arī Itālijā, un arī patlaban abas šīs zemes ir līderes liķieru ražošanā. Nedaudz vēlāk liķieru ražošanai pievērsās arī holandieši.
Mūsdienās liķieru izgatavošanas tehnoloģija ir attīstījusies. Par pamatu liķiera gatavošanai izmanto gan vīnogu spirtu, gan brendiju, gan graudu spirtu, gan viskiju un rumu. Arī aromatizētāji var būt visdažādākie. Parasti tie ir dabas produkti: augi (bieži vien ārstniecības augi), ziedi, augļi, rieksti, saknes, miza. Nereti izmanto arī mākslīgos aromatizētājus.
Tātad liķieri ir ļoti daudzveidīgi, bet tajā pašā laikā ļoti līdzīgi, tāpēc tos ir visai grūti klasificēt.
Visvienkāršāk ir liķierus grupēt stiprajos, deserta liķieros un krēmos.
Otrs iedalījums:
Trešais iedalījuma veids:
Nereti ir pat visai grūti strikti pateikt, vai dzēriens uzskatāms par liķieri. Piemēram, džins arī ir aromātisks dzēriens, tomēr nav liķieris, jo aromatizētājs tam nav pievienots gatavošanas procesa beigu posmā. Savukārt aromatizētie degvīni, kas pēdējā laikā kļuvuši visai populāri, pēc izgatavošanas tehnoloģijas ir liķieri, tomēr par tādiem netiek uzskatīti un tiek klasificēti pie degvīniem.
Daži populārākie liķieri
Tradicionāls krējuma liķieris, kas tiek gatavots no īru viskija, krējuma un šokolādes. Viens no labākajiem šī stila liķieriem. Maigs un krēmains, ar šokolādes akcentu. Satur tikai 17 procentus alkohola, tāpēc to iecienījušas sievietes un atturībnieki.
Šī unikālā dzēriena recepti 1510. gadā radīja benediktīniešu ordeņa Fekamas (Fecamp) klostera mūks itālis Bernardo Vincelli. Sākotnēji liķieris tika lietots kā zāles pret malāriju. 1863. gadā senā recepte tika atrasta kādā apputējušā foliantā, un drīz vien tika atsākta liķiera ražošana.
Dzēriens ir unikāls, jo satur kadiķi, mirres, krustnagliņas, kardamonu, kanēli, vaniļu, tēju, medu un citas sastāvdaļas. Dzēriens ir labi sabalansēts, ar sarežģītu struktūru, un baudītājs var labi sajust daudzo sastāvdaļu nianses, īpaši vaniļas akcentu pēcgaršā. Uz katras īsta benediktīna pudeles ir abreviatūra D.O.M. (Deo Optimo Maximo – Dievišķīgākais, Labākais, Diženākais) un sarkana vaska zīmogs.
Sens un labi pazīstams zaļais zāļu liķieris. Tā recepti 1605. gadā radījuši Granšartrēzes klostera (atrodas netālu no Grenobles) mūki, un dzēriens plašākai sabiedrībai kļuva pieejams tikai 1848. gadā.
Vēl šobaltdien receptes nianses kā lielu noslēpumu glabā trīs mūki, tomēr liķiera pamatsastāvs ir zināms: par pamatu tiek ņemts vīnogu brendijs, kas tiek aromatizēts ar aptuveni 130 zāļaugiem un citiem augu valsts produktiem. Tāpēc šim liķierim ir piesātināta, svaigi zaļa krāsa, spēcīgs augu aromāts un viegla tekstūra. Dzēriena saldums ir lieliski sabalansēts ar zāļu rūgtumu un lielo alkohola saturu (55%).
Ir arī dzeltenā šartrēze – mazāk stipra (40% alkohola) un saldāka.
Klasisks apelsīnu liķieris. Interesanti, ka sākotnēji, 1849. gadā, šis dzēriens tika radīts kā brendijs, bet laika gaitā uzlabots, lai to varētu baudīt kā aperitīvu ar ledu vai izmantot kokteiļu jaukšanai.
Mūsdienās šis liķieris tiek gatavots no neitrāla spirta un saldo un rūgto apelsīnu mizām, saldumam pievienojot cukuru. Labi sabalansēts – lieliski var izbaudīt gan saldos, gan rūgtos komponentus.
Lielisks (un tāpēc dārgs!) skotu liķieris. Aromatizēts ar augiem un medu. Šim liķierim ir izteikts zāļu aromāts, bet tas nav pārlieku salds. Ja skotu viskiju sajauc ar Drambuie (attiecība 2:1), iegūst Rusty Nail – labu kokteili, kas veicina gremošanu.
Šī lazdu riekstu liķiera dzimtene ir Itālija, un dzēriens nosaukts leģendārā mūka – liķieru darītāja – vārdā. Liķierim ir spēcīgs aromāts un piesātināta garša. Tas nav pārlieku salds, bet ir lieliski sabalansēts: lazdu riekstu spēcīgais aromāts perfekti harmonē ar fonā esošajām zāļu, vaniļas un ziedu niansēm. Satur 24% alkohola.
Viens no pazīstamākajiem Itālijas augu liķieriem. Nosaukts par godu itāļu ģenerālim Džuzepem Galjano, kas kļuva slavens karā Etiopijā 1896. gadā. Šis liķieris tiek gatavots pēc ļoti sarežģītas receptes, izmantojot ekstraktus no apmēram 80 dažādiem augiem, ziediem un ogām, kas ievākti Alpu nokalnēs. Salda, patīkama garša; buķetē dominē anīsa un vaniļas aromāts. Lielisks kokteiļu jaukšanai.
Pazīstams vācu augu liķieris. Tam ir neparasts, savdabīgs stils. Dzēriens ir tumšs, ar izteiktu zāļu buķeti, kurā jūtamas arī dažādu garšvielu nianses. Iespējams, garšu un aromātu salikums dažiem baudītājiem šķitīs pārlieku ekstrēms, tāpēc šo liķieri jādegustē ledus aukstu.
Klasisks kafijas liķieris. Labi sabalansēts, ar nedaudz rūgtu niansi pēcgaršā – gluži kā kafijai. Zinātāji apgalvo, ka arī efekts esot līdzīgs kafijai: ja izdzersiet 50 ml pudelīti, negulēsiet dienu vai pat divas. Kahlua lieliski garšo ar pienu.
Karību baltā ruma un kokosriekstu liķieris, parasti nopērkams baltā, necaurredzamā pudelē. Dzēriens ir dzidrs, nedaudz viskozs un izteikti smaržo pēc kokosriekstiem. Patīkami salds, viegli dzerams.
Zaļais meloņu liķieris ir japāņu izgudrojums. Tas ir salds, augļains un viegli baudāms. Lieliski noder arī kokteiļu gatavošanai. Tipisks dzēriens jaunkundzēm, kas tikko kā sāk iepazīt alkohola pasauli.
Krējuma un augļu liķieris, kas ir ideāls komponents daudziem kokteiļiem. Krējumainais liķieris tiek pagatavots no Dienvidāfrikas savvaļas koka Marula augļiem. Saskaņā ar afrikāņu leģendu, savvaļā augošiem marulas augļiem piemīt kaut kas mītisks, tāpēc tos patīk ēst ziloņiem pārošanās periodā. Tiek uzskatīts, ka marulas augļi dod īpašu spēku un spējas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
