Kādu dienu tu vairs nesameklēsi ceļu atpakaļ, Jēkabs izdzirdēja Bārmeņa domas, tu zini, aiz Kolonnām izzūd mūsu starojuma atšķirības un tur tevi neatradīs neviens. Tu esi labākais, kāds jebkad ir nācis pie manis, bet arī tev es nespēšu palīdzēt, ja zaudēsi cilvēka formu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
****
Taču Jēkabs neklausījās. Acu priekšā joprojām mirdzēja bezgalīga skaistuma pielietas pasaules – mirdzoši lauki, kas majestātiski pārauga līdz šim neredzētu krāsu, līniju un formu veidotās pilsētās, draudzīgas būtnes, kuru klātbūtne iedvesa visaptverošu mierīgu spēku, un deniņos joprojām dunēja šī dīvaini satraucošā zemā vibrējošā skaņa, kas nolaižoties zem dzirdes sliekšņa pārauga aicinošā piepildītā klusumā.

Tu tur neesi bijis, jo kāpēc tad tu vēl būtu šeit, viņš iztraucēts domās atbildēja, aizmirsis, ka vēl pavisam nesen nokļūšana līdz Letei un tikšanās iespēja ar leģendām apvīto Bārmeni, par kura drosmi un pieredzi vecie piloti spēja aizgrābti stāstīt vairākus seansus no vietas, bija viss, ko viņš bija vēlējies no savas dzīves. Tavai drosmei ir robežas un, kad mani pirmo reizi atveda pie tevis, tu neteici, ka Kolonnas ir restes. Esmu pateicīgs tev par visiem šiem gadiem, kad tu un Lete bija viss, kas man ir, taču ko vēl tu vari man iemācīt tādu, kas salīdzinot ar to, ko es redzēju šodien, nebūtu smieklīgs un nožēlojams. Atslēgas es atdevu Ibicai, viņa mīlēs pasauli šaipus Kolonnām vairāk nekā es. Atā.


****
Septiņpadsmit mokoši gari gadi, vai varbūt dzīves, droši to varētu pateikt pēc saules, taču tā bija izdzisusi. Uzbrūkoša vientulība un naktis bez atmiņām un sapņiem, trulas pastāvīgas sāpes tur, kur kādreiz bija sirds, domas kā tukši dobumi, kas neatrasti skalojās pret pēdējo dzīvības sauszemi, uz kuras varēja stāvēt tikai saliecies, elpojot smacējošos izgarojumus un sveša spēka diktētā ritmā mainot atbalsta kājas. Jēkabs stāvēja un nevarēja atrauties no šausmu un bezcerības vīzijas tur atpakaļ Ielejā, kas tikko bija viņu atlaidusi. Atlaidusi caur vienīgo izeju, kas turklāt vēl mēģināja aizvērties ik reiz, kad nepietika spēka turpināt skatīties lejā uz drausmīgo atmiņu ainavu.

Nekad. Nekad vairs es tur nedrīkstu nokļūt, tā bija katras Jēkaba šūnas pieredze šajā rītā.

Otrā pusē viņpus kalniem dienas vidus saulē laistījās brīnumskaistas pilsētas torņi. Torņi, kādus Jēkabs kādreiz kaut kad ļoti sen bija redzējis sapņos par kādu dīvainu bāru, pie kura Letes bija iespējams pacelties gaisā, un kur Bārmeņa vadībā par pilotiem bija kļuvušas neskaitāmas paaudzes.

Kalnu pakājē ziedēja magones un bites tajās sanēja kā… jā, Jēkabs pazina šo sen aizmirsto zemo un sapņaini smeldzīgo skaņu no pēdējā lidojuma. Un viņš vairs nebrīnījās, kad par kolibri maskējušies trīs jauni piloti aicināja viņu līdzi, uz pilsētu, pie tās valdnieka, vai Administratora, kā viņi paši sauca.

Augsts bija viņa sēdeklis, uz kuru veda nezināma mirdzoši balta akmens kāpnes, pa kurām ejot pārņēma līksma miera un nebijušas atklātības sajūta, un Ibica bija viena no ēteriskajām būtnēm, kas kaisīja ziedus viņa ceļā uz sēdekli.

Kā… tu tas esi Bārmeni, nokļuvis pašā sēdekļa pakājē un uzlūkodams Administratoru, viņš apstulba, kā…, vai tad ……, vai tad tu nepaliki kaut kur tur dziļi pagātnē Bārā, pasaulē viņpus Kolonnām. Apsveicu ar atgriešanos, Jēkab. Te tava pults, atslēgas pie Ibicas, tu jau zini. Kādēļ tu neteici…, ka visi sapņi ved uz Bāru, ka es jau tur esmu …., ka tu esi Administrators, ka nav nekā brīvāka un laimīgāka par iespēju tev paklausīt, kāpēc … taču Bārmenis tikai smaidīja un viņa aizgādnības dienas vidus mirdzēja pār Jēkabu, pasauļu pasaules neatņemamu sastāvdaļu.

***
….. starojuma atšķirības un tur tevi neatradīs neviens. Tu esi labākais, kāds jebkad ir nācis pie manis, bet arī tev es nespēšu palīdzēt, ja zaudēsi cilvēka formu, Bārmeņa balss atgrieza Jēkabu atpakaļ pie Letes.

Tu nevari piedzīvot to, kam neesi gatavs. Kolonnu sargus nevar apmānīt un neviens nezina iepriekš, no kuras puses viņi tās sargā. Tev nepietiks iztēles, lai saprastu, ko piedzīvo piloti, kas devušies tur neaicināti, un atgriežoties nav spējuši tikt garām sargiem.

Es zinu, Bārmeni, Jēkabs nedzirdami noteica.


****
Es zinu, tēt, Jēkabs nedzirdami noteica, atgriežoties no Klāva dzimšanas dienas.


****
Taču kādu dienu tu pats izaugsi ārpus Kolonnām, ieraudzīsi, ka sargi ir aizgājuši, vai arī vispār nav bijuši, ka Ieleja un arī Sēdeklis ir tevī, un daudz ko citu, taču tas jau būs cits stāsts, Jēkab.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form