Regate kā jau regate. Tāpat kā visas regates, nekā īpaši jauna. Vienīgais fakts kāpēc es tik ļoti gribēju uz to nokļūt ir tas, ka tā ir noslēguma regate un vairāk jau man šogad Usmā ar jahtu pavizināties nesanāks. Tāpēc esmu te.
Kā jau parasti “Ingrīda” startu nokavēja un pamazām sāka iedzīt pārējos. Vēja nebija, gandrīz nemaz nebija… vien pamalē rēgojās kaut kāds melns tumšums, kas lika no sevis baidīties, bet burātājus jau tik viegli nenobiedēsi.
Tur mūsu jau iepriekš pieminētais Mākonītis bija salasījis sev apkārt tādus kā viņš, tādu domubiedru bariņu un tagad tie lēnām peldēja rudenīgajās dzidri zilajās debesīs un biedēja tos uz zemes lejā mītošos.
Tā mēs tur lēnām virzījāmies uz priekšu. Sasaucāmies ar citiem, jokojāmies, apdzinām – nu viss kā parasti. Kādu gabalu priekšā viļņi uzrādīja brīzes esamību. Melnais padebesis bija gandrīz mūs sasniedzis. Un tad sākās! Priekšā esošās jahtas vienā mirklī bija uz sāniem nedabīgā slīpumā, vairākas strauji mainīja kursu, lai vispār noturētos uz ūdens.
Mākonis bija saskumis. Viņam kļuva par grūtu noturēt sev apkārt visu to citu mākoņu baru. Tad vēl pa kādu nesaprotamu brīdi tur bija piestrādājusi Ledus Karaliene un nu Mākonim bija jānes sevī smagi krusas graudi. Viņam bija žēl vēl zaļojošos laukus un kokus, kas sākuši krāsoties rudenīgās krāsās. Viņš ilgi cietās un tad ieraudzīja ezeru!
– Te varētu atbrīvoties no smaguma, kas spiež mani! – viņš nodomāja.
Pēc brīža spēcīga vēja ietekmē bijām jau apdzinuši daudzus, kad sākās krusa. Ātrumu gan tā neietekmēja. Vienā mirklī jahta bija balta. Pēkšņi tik jaukā, saulainā, rudenīgi vasarīgā diena bija pārvērtusies par ziemu! Mēs pat pikoties varējām. Lielais Raimonds piedāvāja sniega piku garām slīdošajai jahtai (pareizāk sakot, mēs tai slīdējām garām), viņi bija patiešām pārsteigti, jo izrādās krusa nebija trāpījusi visiem.
Bet Mākonis joprojām bija skumjš. Viņš nespēja atbrīvoties no melnuma un grūtuma, kas viņu nomāca. Kopā ar vēju, kas viņu dzina uz priekšu, Mākonis peldēja tālāk un vērās saules pielietajās debesīs visapkārt. Un viņā pamazām modās kaut kas, ko grūti izteikt vārdos. Mākonis negribēja padoties bēdām. Viņš negribēja vienmēr būt tāds melns. Viņš taču ir stiprs! Viņš neļausies, ka viņu uz visiem laikiem padara par MELNO MĀKONI! Iekšā pašā skumju un bēdu vidiņā piedzima kaut kas gaišs. Cerība? Ticība? Mīlestība! Un Mākonis gluži kā iepriekš, nespēdams nest sevī smago krusas un bēdu nastu, tā arī šobrīd ļāva viņā esošajam izlauzties uz āru!
Krusa pāri! Palūkojos apkārt – mums priekšā bija redzams aizejošais mākonis, kas atnesa tik negaidītas laika maiņas. Pavēros debesīs un mans skats apstājās. Tādu skatu redzēju pirmo reizi! Melnais, drūmais, baigais mākonis bija pāršķēlies vidū pušu un izstaroja gaismu! Uz pamales melnā fona dzima fantastisks skats! Mākonis, kurā piedzima gaisma!
Es jau teicu – tas varbūt nemaz nav stāsts. Nav arī! Tas ir tosts! Būsim kā mākonīši. Kā tie Mākoņi, kuri ļauj sevī piedzimt gaismai!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
