AFI
Foto: Māra Zālīte

Aptaujā "100 Latvijas personību" 39. vietu ar 3309 balsīm ieņēmusi Māra Zālīte – populāra dzejniece, dramaturģe, Ordeņu kapitula locekle, pēdējā laikā kuluāros minēta arī starp Valsts prezidenta kandidātiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Visādu topu sastādīšana ir subjektīva un apšaubāma lieta. Kā jums šķiet: ko dod šādi kopsavilkumi?

Noteicošais drīzāk ir laika nogrieznis, kurā aptauja notiek. Kodolā atrodama arī zināma objektivitāte, kas apliecināta ar laika pārbaudījumu. Tāda saraksta tapšanā mazāk būtiskas pašas personālijas kā vērtības, ko tās pārstāv. Es pret šo sarakstu izturos ar pietāti un esmu pateicīga daudzajiem cilvēkiem, kuri atraduši par iespējamu mani tam nominēt, taču arī apzinos, cik tas relatīvs. Katrā ziņā mēģinu nepadarīt šo uzticības apliecinājumu sev par nastu.

Iespējams, es būtu bijusi priecīgāka iekļūt šādā sarakstā pēc gadiem divdesmit. Tad varētu teikt: tas ir skaists mūža vainagojums. Taču joprojām esmu dzīva, radošas brīvības alkstoša būtne: jārūpējas, lai mana iekšējā neatkarība, subjektīvisms un emocionalitāte netiktu nobremzēta.

Sabiedrībā ir cilvēki, kuru viedokli prasa, uzklausa un citē. Kā izlavierēt, lai tas nekļūst par nastu, bet arī lai sevī neielaistu Delfu orākula sindromu?

Par laimi, Dievs mani nav piemeklējis ar lieluma māniju. Drīzāk otrādi - manas attiecības ar sabiedrisko tēlu ir sarežģītas. Negribu gan arī dramatizēt. Līdz šim man diezgan veiksmīgi izdevies nepalikt atkarīgai no sabiedrības spiediena. Kaut dažkārt, kad esmu uzņēmusies pārāk daudzus sabiedriskos pienākumus, robeža, aiz kuras brīvais gars savā ziņā tiek savaņģots, bijusi ļoti tuvu.

Ar savu dzīvi gribētu apliecināt, ka ir iespējams būt vienlaikus brīvam māksliniekam un izjust atbildību par kopumu - sabiedrību, tautu, valsti. Ka tas var būt dabiski, nepiespiesti. Ka var sabalansēt pienākuma un kalpošanas ideju ar iekšēju brīvību, ka var realizēt savu individuālo radošo, bezapzinīgo programmu, kuru Dievs vai gēni mūsos ielikuši ar apzinātu darbību vispārības labā. Un negribu pakļauties stereotipiem par to, kādam jābūt rakstniekam.

Ekscentriskam, intelektuālam, sarkastiskam…

Par nožēlu, intelektuālisms ne vienmēr ir pazīmju augšgalā. Īpaši jauniņo autoru saietos pēc izskata un uzvedības var nolasīt valdošos priekšstatus - rakstniekam jābūt mazliet asociālam, anarhistiskam, drusku trakam, katrā ziņā jānodalās no pārējiem jau ar ārējām pazīmēm vien. Man šādas vēlēšanās nekad nav bijis, jo baidos no augstprātības un sektantisma.

Savukārt sabiedrības acīs rakstnieka stereotips joprojām saistās ar pirmās atmodas laikiem: kvēlas acis, dedzīgas runas, visas tautas kopā saucējs, tribūns, viedais un tā tālāk. Rakstnieka jeb, precīzāk, dzejnieka mitoloģija mūsu tautā ir ļoti stipra.

Tajā nav nekā slikta, kā jau teicu, primāra nav konkrētā persona, bet gan vērtību sistēma, ko tā simbolizē. Taču, kad esi rakstniecībā kaut ko izdarījis, no tevis gaida arvien vairāk - kā no olimpiskā čempiona, lai uzstādītais rekords tiktu pārspēts. Taču mākslā rekordu nav un nevar būt, svarīga ir tikai mākslinieka iekšējā evolūcija. Turklāt katra atzinība izraisa arī pretējo reakciju - viena sabiedrības daļa rakstniekam izsaka atzinību, otra uzskata par savu pienākumu viņu nolikt pie vietas.

Vai tas bija iemesls, kādēļ lugu konkursā startējāt ar Lauras Kalnciemas pseidonīmu? Redzot Māras Zālītes vārdu, protams, jautājumi nerodas.

Ir kāda ķīniešu gudrība, kuru Latvijā gandrīz neiespējami īstenot - atzinību sasniegušam rakstniekam jāmaina vārds. Iepriekšējais līdz ar panākumiem ir izlietots, aplipis ar visu ko, tāpēc tas jāliek nost un jāsāk viss no gala. Ar citu identitāti. Mums ir citādi: pusi dzīves tu strādā vārda jeb identitātes labā, otru pusi vārds strādā tev par labu. Vai nereti par sliktu. Es negribētu samierināties ne ar vienu, ne otru. Negribu gūt labumu no sava vārda, bet arī nevēlos tā dēļ ciest. Utopija, protams! Tomēr tikai darbs ir no svara, izaugsme, radošais process, iekšējā evolūcija.

Jāatzīstas, jūsu mazformāta lugas - "Margarēta" un "Zemes nodoklis" - man pašas mīļākās, kamēr lielie mūzikli, kases gabali, īsti nav piesaistījuši sirdi.

Ko varu teikt sev par attaisnojumu? Raksti, ko gribi, viss kļūst par kases gabaliem... Strādājot ar "Margarētu", domāju: beidzot būs kas elitārs un intelektuāls, tikai šaurām aprindām domāts. Taču visas izrādes nu jau gadus piecus vai sešus ir pārdotas, luga iestudēta arī Lietuvā, arī tur ir kases gabals un pat izdota grāmatā…

Tāpat "Zemes nodoklis": kamerluga divām personām, taču nospēlētas jau vairāk nekā simts izrādes Dailē, izrādīta Amerikā, Zviedrijā, iestudēta Sanfrancisko Mazajā teātrī, apceļojusi Austrāliju, pašlaik "Zemes nodokli" sāk iestudēt Panevēžas teātrī un Ļubļanas Valsts teātrī. Nu, ko lai es daru? Visu laiku dzirdēt pārmetumus, ka rakstu tikai kases gabalus, nemaz nav patīkami.

Vismaz viens izņēmums ir: "Hotel Kristina" taču tika noņemts no repertuāra…

Man nav tādu ziņu, ka šī izrāde būtu noņemta. Nevaru ticēt, ka Nacionālais teātris, ar kuru daudzus gadus bijusi tik intensīva un laba sadarbība, varētu bez autora ziņas noņemt kādu darbu.

… bet, ja runājam par "kases gabaliem": tautas mīlestība jau nav nekas slikts. Kāpēc tas uzreiz uzliek zīmogu: ja visi skatās, tātad masu produkcija, zemākas kvalitātes darbs?

Vērtēšana ir sarežģīta: viss, ko tauta pieņem, obligāti nav labs - un nav automātiski arī slikts. Taču pārsvarā spriežam stereotipu rāmjos. Pēdējos gados, daudz rakstot muzikālā teātra žanrā, esmu ļoti skaidri sajutusi attieksmi, ka tā tomēr nav augstākā labuma manta. Šim uzskatam ļoti piepalīdz fakts, ka muzikālo izrāžu žanrā - diemžēl! - diezgan bieži vērojam zemas kvalitātes produkciju.

No "tīrās" literatūras viedokļa šie darbi varbūt nav mūžībā gravēti. Taču ar tām - "Kaupēnu", "Sfinksu", "Indriķa hroniku", īpaši "Tobāgo", kas dienas gaismā izvilka interesantu, pusaizmirstu vēstures lappusi, - panākta tautas vēsturiskās atmiņas irdināšana un urdināšana. Manuprāt, līdzās "māksla mākslai" ļoti svarīgi radīt darbus, kas spēj cementēt tautas kopības pamatu. Ja gribam attīstīties kā nācija, ir cikliski jāatgriežas pie vēstures, leģendām, mītiem. To darīja Rainis, tas notiek visā pasaulē ar Bībeles motīviem, sengrieķu sižetiem, klasiku. Sākumā to darīju pilnīgi neapzināti, intuitīvi. Tikai vēlāk, kad jau biju iepazinusies ar K. G. Junga teoriju, beidzot ieraudzīju sev iedalīto lomu. To laikam nekad neuzzināsim, kurš tās sadala un kādēļ tieši man tikusi šī.

Patlaban Dailes teātrī top jūsu saruna ar norvēģu klasiku - "Pērs Gints nav mājās".

Ibsena "Pērs Gints" ir mūsu kultūrā tik ļoti integrēts darbs, ka izjūtu to gandrīz kā latviešu klasiku - lieliskais Jāņa Akuratera tulkojums, daudz izcilu uzvedumu, Jāņa Grota "Vēstules Solveigai", Elzas Ķezberes "Vēstules Pēram Gintam"…

Laikam taisnība, ka programma visai turpmākajai dzīvei mums iestrādāta jaunībā, tikai paši vēl nezinām: tas mikročips jau iešūts zem ādas. Kad rakstīju rokoperu "Lāčplēsis", man nāca prātā vidusskolas gadi: kā sēdēju internāta istabiņā, skaļā balsī lasīju "Uguni un nakti" un jutos pilnīgi fascinēta. Tas pats ar "Pēru Gintu" - Murjāņu sporta vidusskolā, desmitajā vai varbūt vienpadsmitajā klasē, uz vienu nakti pie manis rokrakstā atceļoja Elzas Ķezberes "Vēstules Pēram Gintam". Kā trimdas autore, viņa, protams, bija aizliegta. To nakti pavadīju, rūpīgi, iespējami skaistā rokrakstā pārrakstot dzejoļus. Mani, septiņpadsmitgadīgu meiteni, tie apbūra, aizrāva. Šodien skatījums pilnīgi cits - tad jau redzēsim, kas iznāks. Visādā ziņā aktieri ir lieliski, viss Dailes teātra zieds.

Esat aktīvi paudusi savu attieksmi pret sabiedrības procesiem, ko mēdzam apzīmēt kā neiecietību. Taču varbūt šādi izpaužas apjukums globālajā situācijā: cenšamies pielāgoties Rietumu civilizācijas vērtībām, kaut neesam tās īsti pieņēmuši, turklāt visapkārt valda pret tām vērsta vardarbība? Nu jautāju jums kā Delfu orākulam…

Ja mēs ļautu pilnu vaļu instinktiem un dziņām, kas cilvēkos iemīt, tad sen jau būtu viens otru iznīcinājuši. Balto zvirbuli bars noknābj. Bet mēs neesam zvirbuļi. Cilvēcības evolūcija, civilizācija, visu lielo reliģiju pamatnostādnes vērstas uz to, lai kopības interesēs apspiestu dziņu nogalināt, instinktu valdīt, iegūt, pakļaut, iznīcināt citādo katrreiz pēc savas saprašanas. Jāmēģina šo zvēru cilvēkā savaldīt, ielaist pazemes kanalizācijas sistēmā kā tādus netīrus notekūdeņus, kas nedrīkst brīvi plūst pa ielām.

Runājot par pasauli kopumā, jautājumi samilzuši tik fundamentāli, ka diezin vai daudzi prāti zina vieglu atbildi. Manās acīs vienīgais risinājums saistās ar skolā apgūtu Raiņa citātu, ko parasti uztveram galīgi aplam: "Es pasaul's daļa, atbildīgs par visu." Rainis nedomāja - varu to droši teikt, jo esmu dziļi pētījusi viņa uzskatus -, ka mēs, šeit sēžot, atbildam par Irānā vai Irākā notiekošo. Ja saved kārtībā pats sevi, izcīni cīņu pret savu personīgo zvēru, ja spēj harmonizēties, tad esi attīrījis vienu pasaules segmentu. Savu daļu. Tas arī tavs lielākais ieguldījums "visā". Kā Jāzeps, piedodams saviem brāļiem, būsi izdarījis visai pasaulei labu, jo nesēsi naidu tālāk, neitralizēsi to. Atmīnēsi vienu laukumu, kas tavā atbildībā. To nevar izdarīt ne ar NATO, ne ANO, ne kādiem citiem karaspēkiem. Tas ir ļoti individuāls, ļoti pakāpenisks garīgs process.

Šajā brīdī tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju sadusmojas: kāpēc tieši man jābūt labiņajam, ja Dievs ir miris, politiķi melo, ierēdņi zog, - un galu galā, man par to neviens nemaksā!?

Grūti palīdzēt, ja kādam ir tāda reakcija. Tas varētu nozīmēt, ka šādam cilvēkam, viņa dvēselei, vēl jāiet skolā. Arī mans cilvēciskais, ideālistiskais kodols bieži jūtas pievilts, nodots un piekrāpts, taču nespēju iedomāties situāciju, kurā varētu teikt: "Nu, ja jau visi, tad es arī!"

Protams, mūs iespaido un apgrūtina milzīgais negāciju apjoms. Risinājums laikam tomēr ir individuālajā attieksmē. Vai ļaušu, lai mana loga priekšā nostājas biezs politiķa, sabiedrības pīlāra, oligarha rumpis, aiz kura vairs neredz zilas debesis, cilvēciskas attiecības, ģimeni, Latviju kā vērtību? Es tad ieteiktu apziņā pabīdīt prom to, kas cenšas uzkundzēties manas dzīves telpai - ne nu gluži ignorējot, bet noliekot pie vietas gan.

Politikai mūsu dzīvē vēl ir ļoti neadekvāti liela loma: esam jauna valsts, augoša ekonomika, kur lielā vērtē viss, ko rūsa un kodes saēd. Bet vērtību sajukums nozīmē arī vērtību revīziju. Kad izrok jaunu aku, no tās smeltais ūdens vienmēr stipri duļķains. Līdz tīram ūdenim būs diezgan garš smelšanas process.

Māras Zālītes vārds dzirdēts arī starp Valsts prezidenta kandidātiem…

Paldies par šo jautājumu, es jau gandrīz grasījos sniegt paziņojumu presē, nu tas vairs nebūs nepieciešams.

Varu pilnīgi droši apsolīt, ka nekad nepretendēšu uz šo augsto amatu. Man nav ne šādu ambīciju, ne tik augsta pašvērtējuma. Turklāt mani kaitina, cik daudzi prezidenta krēslā saskata vienīgi godu, augstu stāvokli sabiedrībā un, protams, varu. Tās man ir pilnīgi nevajadzīgas lietas. Savukārt es ar prezidenta amatu saistu ārkārtīgi lielu atbildību, smagu darbu un vēlreiz smagu darbu. Bet man jau ir rakstnieces darbs, kurš tāpat nav no vieglajiem. Kā rakstniece sabiedrībai ceru būt vērtīgāka. Gribu vēl šo to uzrakstīt, tādēļ jebkādas spekulācijas ar manu vārdu prezidentūras sakarā ir pilnīgi neauglīgas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form