Traka tagad tā dzīve. Kā ieslēdz televīzoru, tā kautiņi vien. Un tik sitās un tik plēšās. Un beigās cits citu nošauj. Kādreiz, atceros, rādīja kā fermās gotiņas audzē, kā slaucēja izslauc 50 litrus piena no vienas govs; kā traktoristi druvā katrai minūtei pakaļ dzenas; kā rūpnīcās tēraudlējēji piecgades plānu pusgada laikā izlej. Bet tagad... Viendien atnāk tas māsas meitens ar tādām caurām biksēm, ko kādreiz i ne uz mežu vīri nevilka. Bet tagad esot tāda mode. Mati zaļi, nagi zili, vēders pliks. Kas no tādas var izaugt? Domāju, ja jau māsai nerūp, kā tagad jaunieši aug, es gan parūpēšos. Sagādāju viņai zeķu adāmās adatas un vilnas dzijtiņu – lai sēž un mācās vīram zeķes adīt. Viņa man saka – mīļo vectant – pirmkārt, zeķes var veikalā nopirkt un otrkārt, man vīra nebūs – es būšu materiāli un visādi citādi neatkarīga sieviete. Bet mīļais dievs – kā tad bez vīra!? Kā tad bērniņus audzināsi, viena, vai? Bet viņa man saka – kad es gribēšu bērnus, tad man viņi būs – tam jau vīru nevajag!
Kur tā pasaule iet – meitenes zeķes neada, audeklus neauž, godu pazaudē jau trešajā klasē, vīra negrib... Es gan, kad biju jauna, briesmīgi vīra gribēju. Un dabūju. Grūti jau gan gāja – tāds neattapīgs puisietis gadījās. Ne mazums pūļu nācās pielikt, kamēr līdz altārim tikām. Bet, kad nu sievas mice bija galvā, tad tik sāku dzīvot. Tad man bija vīrs, ko pamācīt un pareizajā ceļā iegriezt. Labi dzīvojām – viņš man pretī nekad nerunāja, vienmēr klausīgs bija. Žēl tik, ka ātri dieviņš viņu paņēma – drīz pēc kāzām palika tāds gurdens un pelēks – ne lāgā ēda, ne gulēja. Tāds tramīgs palikās un uz beigām tā jokaini raustījās. Kā es viņam ko derīgu saku – tā noraustās. I pie dakteriem vedu, i pie riebējas, i liku svētīto ūdeni dzert – nekā. Pēc trīs gadu kopdzīves beigts un pagalam. Labi, ka bērnu nebija. Ko es ar bērniem viena būtu iesākusi? Bērniem stingras tēva rokas vajaga. Es jau tāda lādzīga un pielaidīga esmu – es jau tā nemāku mūždien citus mācīt un bakstīt, kā daždien novērots. Man jau tā sāpe par citiem, tā sāpe... Palīdzēt, parunāt, labu padomu dot – tas mans liktens.
Pa ceturtdienām – tad es eju uz kapiem pie vīra. Un, ziniet, - kapos ir tīri interesanti. Tur tāpat apgrozās cilvēki – kas pie tuviniekiem atnākuši, kas tāpat paskatīties. Man arī patīk tā paieties un paskatīties – kā apkopti kapiņi, kā nogrābstītas smiltiņas. Vienu reizi aizklīdu tā patālāk. Eju savā nodabā, kladītē pierakstot labākās kapu apkopšanas idejas, kad dzirdu – krūmos tā kā čabinās, tā kā kunkst. Pieeju tuvāk, pašķiru zarus, pabāžu galvu, lai tak labāk var redzēt, bet tur viens tāds bārdains un sarkans ģīmis man pretim – un kā sāk rupji lamāties – ko te bļin lienot, cilvēks ne padi..., piedodiet, pakakāt nevarot. Es kā sabijos, kā ātrumā kāpos atpakaļ, tā kāja aiz saknes aizķeras un es gar zemi gan. Bet tas vīrs tik smejas – he, he un ha, ha,- tā man vajagot, lai tik nu es savas bumbierenes, piedodiet, izvēdinot un kas to varot zināt, kad ta pēdējo reizi ar kājām gaisā esot tā gulējusi vīrieša priekšā... Fui, nemaz atcerēties negribas. Un tādi pa kapiem, kas tak svēta vieta, staigā. Kopš tās trakās reizes staigājos tikai pa lielajām kapu ejām, pa nomalēm neklīstu. Cilvēki jau mani tur zina un pazīst – godu izrāda, lai – kur es eju, tur pakāpjas maliņā, paiet aiz krūmiņiem, lai es tā labi tieku garām. Bet es jau lepna neesmu – pie katra apstājos, pa padomiņam, pa aizrādījumiņam – cilvēkus jau vajag pamācīt, iedrošināt. Nevar taču mierīgi paiet garām, kad redzi, ka tiek darīts aplam greizi.
Es jau esmu laba un izpalīdzīga, mani jau eņģeļi debesīs uznesīs. Grūti ļaudīm būs bez mana gudrā padoma, bez manas dzīves pieredzes...