close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Neba nu es kāda pasaules gala pareģotāja, taču pagājušo nakti redzēju zīmīgu sapni – pār manu gultu baltas lilijas lidinājās. Tas nav uz labu – to jau man mātes māte teica. Man jau nekas – visu mūžu dieva vārdu godā turējusi, ne dzērusi, ne pīpējusi. Mani debesīs eņģeļi uznesīs. Bet ko nu es par sevi. Man sāpe par tiem jauniešiem. Tādi švaki un slimīgi. Vakar pat – gāju mūsu sētā paskatīties vai Pētersons no trešā stāva nav atkal aizbēris mēslus miskastei garām. Es jau viņam aizviņnedēļ mīļi aizrādīju, sak Pētersona kungs, jūs jau tos gruzīšus ceturto reizīti aizberat garām – man viss atzīmēts manā uzraudzības burtnīcā. Vai viņš man paldies pateica par rūpēm? Vai patencināja? Nozibsnīja baltas acis un noklukstējās vien. Prasu: “Vai Jums, Pētersona kungs, slikti sametās? Man te, somiņā allažīt validols līdzi.” Šis noklukstējās vēlreiz un prom bija. Pat miskasti atstāja. Vēlāk redzēju – atsūtījis puiku pakaļ. Puikam laikam bail vienam – nāca tā bailīgi apkārt raudzīdamies. Nu es noklīdu no stāstāmā. Par tiem jauniešiem. Dikti švaki palikuši – nevar ne dienas bez špricēm iztikt. Brīžam tik slikti sametas, ka līdz mājām nevar tikt. Ieskrien kādā trepju rūmē un dur sev nabadziņi kur tik var. Vienu dienu man tik žēl sametās, izgāju kāpņu laukumiņā, tur viens tāds bāls tup uz grīdas kaktiņā. Actiņas stiklainas. Saku – dēliņ vai tev dakteri pasaukt. Varbūt kādu tējiņu. Jā, tējiņu varot. Pasaucu līdzi, nosēdināju istabā pie galda. Tak laikam nabags sagaidīt nespēja. Kamēr pa virtuvi rosījos, šis aizgājis un paņēmis līdzi manu asinsspiediena mērāmo aparātu. Tas man pie gultas uz skapīša stāvēja. Skapis vaļā un ziemas mētelis ar’ paņemts. Laikam taču dikti slikti – slims un nosalis. Labs jau tas mētelītis bija – ne lāpīts, nekā. Trusīša apkaklīte, lai. Bet dieviņš jau labos darbus atceras. Tas jau man tāds ejamais mētelīts bija. Man ir vēl viens, labāks. Bet to es turu zem gultas kastē. Citādi atnāk ciemos tas māsas meitas skuķis un visas malas izvanda. Pagājušo reizi manus ziemas zābakus aiznesa. Pāris reizes tikai kājās bijuši. Skaidri atceros 1974.gadā, vēl pie komunisma pirkti. Skuķis saka – tādi tagad esot topā. Kas tas tops nezinu, bet zābakus paņēma. Teica – es jau tikpat kājā nevelkot. Šodien nevilku. Bet rīt varbūt vilkšu. Vai nu šim kāda iejūtība.

Traka tagad tā dzīve. Kā ieslēdz televīzoru, tā kautiņi vien. Un tik sitās un tik plēšās. Un beigās cits citu nošauj. Kādreiz, atceros, rādīja kā fermās gotiņas audzē, kā slaucēja izslauc 50 litrus piena no vienas govs; kā traktoristi druvā katrai minūtei pakaļ dzenas; kā rūpnīcās tēraudlējēji piecgades plānu pusgada laikā izlej. Bet tagad... Viendien atnāk tas māsas meitens ar tādām caurām biksēm, ko kādreiz i ne uz mežu vīri nevilka. Bet tagad esot tāda mode. Mati zaļi, nagi zili, vēders pliks. Kas no tādas var izaugt? Domāju, ja jau māsai nerūp, kā tagad jaunieši aug, es gan parūpēšos. Sagādāju viņai zeķu adāmās adatas un vilnas dzijtiņu – lai sēž un mācās vīram zeķes adīt. Viņa man saka – mīļo vectant – pirmkārt, zeķes var veikalā nopirkt un otrkārt, man vīra nebūs – es būšu materiāli un visādi citādi neatkarīga sieviete. Bet mīļais dievs – kā tad bez vīra!? Kā tad bērniņus audzināsi, viena, vai? Bet viņa man saka – kad es gribēšu bērnus, tad man viņi būs – tam jau vīru nevajag!

Kur tā pasaule iet – meitenes zeķes neada, audeklus neauž, godu pazaudē jau trešajā klasē, vīra negrib... Es gan, kad biju jauna, briesmīgi vīra gribēju. Un dabūju. Grūti jau gan gāja – tāds neattapīgs puisietis gadījās. Ne mazums pūļu nācās pielikt, kamēr līdz altārim tikām. Bet, kad nu sievas mice bija galvā, tad tik sāku dzīvot. Tad man bija vīrs, ko pamācīt un pareizajā ceļā iegriezt. Labi dzīvojām – viņš man pretī nekad nerunāja, vienmēr klausīgs bija. Žēl tik, ka ātri dieviņš viņu paņēma – drīz pēc kāzām palika tāds gurdens un pelēks – ne lāgā ēda, ne gulēja. Tāds tramīgs palikās un uz beigām tā jokaini raustījās. Kā es viņam ko derīgu saku – tā noraustās. I pie dakteriem vedu, i pie riebējas, i liku svētīto ūdeni dzert – nekā. Pēc trīs gadu kopdzīves beigts un pagalam. Labi, ka bērnu nebija. Ko es ar bērniem viena būtu iesākusi? Bērniem stingras tēva rokas vajaga. Es jau tāda lādzīga un pielaidīga esmu – es jau tā nemāku mūždien citus mācīt un bakstīt, kā daždien novērots. Man jau tā sāpe par citiem, tā sāpe... Palīdzēt, parunāt, labu padomu dot – tas mans liktens.

Pa ceturtdienām – tad es eju uz kapiem pie vīra. Un, ziniet, - kapos ir tīri interesanti. Tur tāpat apgrozās cilvēki – kas pie tuviniekiem atnākuši, kas tāpat paskatīties. Man arī patīk tā paieties un paskatīties – kā apkopti kapiņi, kā nogrābstītas smiltiņas. Vienu reizi aizklīdu tā patālāk. Eju savā nodabā, kladītē pierakstot labākās kapu apkopšanas idejas, kad dzirdu – krūmos tā kā čabinās, tā kā kunkst. Pieeju tuvāk, pašķiru zarus, pabāžu galvu, lai tak labāk var redzēt, bet tur viens tāds bārdains un sarkans ģīmis man pretim – un kā sāk rupji lamāties – ko te bļin lienot, cilvēks ne padi..., piedodiet, pakakāt nevarot. Es kā sabijos, kā ātrumā kāpos atpakaļ, tā kāja aiz saknes aizķeras un es gar zemi gan. Bet tas vīrs tik smejas – he, he un ha, ha,- tā man vajagot, lai tik nu es savas bumbierenes, piedodiet, izvēdinot un kas to varot zināt, kad ta pēdējo reizi ar kājām gaisā esot tā gulējusi vīrieša priekšā... Fui, nemaz atcerēties negribas. Un tādi pa kapiem, kas tak svēta vieta, staigā. Kopš tās trakās reizes staigājos tikai pa lielajām kapu ejām, pa nomalēm neklīstu. Cilvēki jau mani tur zina un pazīst – godu izrāda, lai – kur es eju, tur pakāpjas maliņā, paiet aiz krūmiņiem, lai es tā labi tieku garām. Bet es jau lepna neesmu – pie katra apstājos, pa padomiņam, pa aizrādījumiņam – cilvēkus jau vajag pamācīt, iedrošināt. Nevar taču mierīgi paiet garām, kad redzi, ka tiek darīts aplam greizi.

Es jau esmu laba un izpalīdzīga, mani jau eņģeļi debesīs uznesīs. Grūti ļaudīm būs bez mana gudrā padoma, bez manas dzīves pieredzes...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form