close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lēni, viegli, rāmi,
Domām vēja spārni,
Plīvo pār debesi, dziļu un žēlu,
Cerēt un gaidīt nu jau par vēlu.

Nav jēgas ne sildīt ar dvašu,
Ne augstākam upurēt sevi pašu,
Ar krītu sev krūtis zīmogot,
Asiņu garšu rīklē sajūtot.

Uz ceļiem, lai spēcīgie krīt,
No pazemes mirušais lietus līst,
Nāves kaulainie pirksti kā šķēpi,
Padodas visi - gan lāsti, gan svēti.

Neder vairs vārdi - sen jau par daudz,
Pietiek ar lūgšanām balsis, ko kauc,
Aizver sev acis miklajā sejā,
Cerība, Ticība - viss jau ir vējā.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form