close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tu guli, saritinājies kā kucēns, tavas laimīgā suņubērna acis paslēpušās zem nogurušajiem plakstiem. Noraugoties tevī, manu rimto, vēso mieru izkropļo kluss smaids, viens no tiem, kurus tu tik nepateicīgi iedali smīna kārtā...

Tu pastiep roku un miklā tvērienā iesprosto manu kaklu. Gribas tev iespert. Pastiept roku glāstam un atvēzēt sitienam. Sviedru lāsīte ripo lejup pa mugurkaulu. Klēpī sažņaudzas maza cieta dūrīte. Kurš no mums ir notverts slazdā - tu vai es? Aizveru acis un klausos nakts trokšņos. Klusuma nav - ne šeit un ne tagad.

Tava elpa griež manu ādu kā žiletes asmens. Silta tērcīte aizplūst lejup pāri manām kailajām krūtīm. Slepkava. Kurš no mums šonakt nogalina? Es tevi gribu un ienīstu. Manā domu dārzā uzplaukst ļaunuma puķe. Tu esi labs un tīrs, tu esi uzticams. Es dzīvoju citādu dzīvi, es neprotu mīlēt.

Nokratu tavu plaukstu. Tu sakusties, iekunksties un pagriez man muguru. Un pēkšņi es mīlu tevi. Es zīmēju mākoņus un sirdis uz tavas ādas, apzīmogoju savu slepeno vēsti ar skūpstiem...

Saulei austot, mana elpa kļūst arvien seklāka. Klusumu nogalina tavs kliedziens. Es vienmēr biju domājusi, ka cilvēki mirst vieni.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form