Jocīgais Rainis
Jānītis pamodās no tā, ka skolotāja pacilātā tonī stāstīja par Raini. Rainis vienmēr esot mudinājis tiekties uz augšu, uz augšu vien. Pusmiegā Jānītim likās, ka Rainis runājis par to reizi, kad viņš gribēja izzagt nedaudz naudas no tēva maka, kas glabājās uz sekcijas. Jānītis, balansējot uz galda malas stiepās pēc guvuma. Zeķēs autās kājas paslīdēja un viņš krita, plīsa sekcijas stikls un izdūrās cauri plaukstai, pati sekcija sagāžoties apraka Jānīti skaidu plākšņu paneļos un tēva nauda kā zaļš kodollietus nolija pār dzīvi aprakstā Jānīša kapu. Tagad Jānītim likās, ka Rainis ir kāds, kurš par viņu ņirgājas. Jānītis pielēca kājās, sameta somās grāmatas un sasarcis metās laukā no klases. Uz kurieni, stunda vēl nav beigusies? – nopakaļ sauca skolotāja. Jānītis durvīs pagriezās pret klasi: Nu es tam Rainim parādīšu!
Jocīgais sisadmins
Neviens viņam tā arī nepaskaidroja, kas tās par izdrukām, kuras viņš turēja rokā. Darbinieki sēdēja kā slapjus dzijas kamolus mutē ieņēmuši. Sisadminam bija dots uzdevums noskaidrot, kurš TO ir rakstījis un vainīgo saukt pie atbildības. Darbinieku klusēšana dzina izmisumā, sisadmins trakoja, plosījās, lauza un izsvaidīja biroja mēbeles, ieskatījās somiņās un pagaldēs. Atbilde nesekoja. Viņš būtu gatavs kliegt, ja tikai gāzmaskā netrūktu gaisa.
Vainīgais nepieteicās. Sisadmins vēlreiz pārlasīja vainīgās izdrukas un drusku samulsa. Nekā tāda izdrukās nebija. Viņš izlaida no rokām papīru žūksnīti un saļima bez dzīvības.
Visi turpināja sēdēt, izņemot Ilzi Liepiņu, kura atcerējās visu labo, ko sisadmins izdarījis viņas labā. Sieviete noliecās pie mirušā un ar plāksteri aizlīmētajām lūpām uzspieda vieglu skūpstu retajiem bārdas rugājiem, kas spraucās cauri gāzmaskas biezajai gumijai.
Jocīgais pulkstenis
Ar pēdējiem spēkiem es smaidīju. Vēl man pietika spēka liftā braucot pieklājīgi atteikties no daudzajiem uzaicinājumiem pusdienās. Aicinātāji bija tādi interesanti, visi kā viens turīgi un ar piemīlīgām vaigu bedrītēm. Taču šodien, dārgie, es netieku. Piedodiet, man ir ļoti grūti. Sāpēm pieaugot, es pa vienam vien atbrīvojos no liekajiem smagumiem. Tualetē atbrīvojos no zeķēm un zeķtura, kabinetā pie spoguļa, izliekoties, ka kārtoju matus, nevienam nemanot atbrīvojos no krūštura un biksītēm. Apkopēja no rīta tās atradīs papīrgrozā un būs pārsteigta.
Esmu palikusi kaila, apkārtējie man pievērš uzmanību, taču sāpes nemitējas. Pulkstenis kārtīga modinātāja lielumā kārtīgā siksnā iestiprināts tikšķēja virs manas nabas un siksna ar katru minūti savilkās ciešāk, it kā uztītos ap rādītāju asi. Bija tā, it kā ap asi tītos mana nabas saite. Žēl, ka es nepaklausīju draudzeni, kura ieteica pirkt elastīgo siksnu. Man vajadzēja dabīgās ādas un te nu tā ir. Laiks savilka manu vidukli ciešāk un ciešāk, pēc stundas es būšu mirusi ar lapsenes vidukli par kādu vēl pat nesapņoju, no rīta steigā apjožot pulksteni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
