Es viņu bieži atminos... Tā – vienkārši, bez asociācijām, līdzībām, smaržām... Tas notiek pats no sevis. Savā prātā esmu nodēvējis viņu par Vērmanīšu. Neviens par to pagaidām nezina... Tas nav noslēpums, man par to nav kompleksu, taču īsti nav sanācis ar kādu par viņu padalīties. Varbūt kādreiz es kādam apstākļos, kad tieši šis personāžs kalpos kā diskusijas objekts, par viņu pastāstīšu – mēs parunāsimies, varbūt, pasmiesimies vai nopūtīsimies, kā nu sanāks – viņš aizmirsīs, vabūt es arī kādreiz. Un es nezinu, kas viņa, no kurienes nāk, vai vēl ir pie dzīvības un, ja ir jau aizgājusi, vai vispār kāds pieminēs viņas eksistenci.

Tas bija vienu vasaru augustā, dažus gadus atpakaļ. Tā bija karsta diena. Es gāju cauri Vērmaņparkam, domāju savas domas, mani rūpēja visi dienas darbi, kas bija jāpadara. Cilvēki, kas gāja man garām un pretim, mani neinteresēja – es nebiju noskaņots kādu pamanīt. Vērmanīšu arī es ievēroju tikai ar acu kaktiņu, bet ar to pietika atmiņām.

Viņa sēdēja netālu no Barona un Elizabetes stūra ieejas, kreisajā pusē uz pirmā sola. Mans skats izklaidīgi slīdēja viņai pāri, taču daži momenti manī radija interesi, un mans skats mirkļiem apstājās. Halātveidīgā kokvilnas kleita man likās pelēki zaļa ar baltiem, puķveidīgiem ornamentiem, ļoti nomazgāta – gadu desmitos piedzīvojusi dažādus mazgāšanas līdzekļus. Kaut gan, ja sāks lietos arielu, gan jau arī šī noturīgā vērtība izčākstēs. Piegriezums un apdruka atgādināja Hruščova sievas kleitu pieņemšanā pie Amerikas prezidenta – padomju sešdesmito šarms. Kleitas mala nedaudz bija par īsu, lai apslēptu pelēkās kaprona pusgarās zeķes. Vērmanīša cītīgi pavilka tās uz augšu, taču bāla ceļgala miesas strīpa palika redzama. Laikam viņai švakas kājas – rokās bija diezgan rupja darinājuma koka štoks. Necentos iedziļināties, kur viņa to ir dabūjusi. Kājās nošķiebtas vasaras kurpes ar šņorēm, manai vecai mammai arī tādas bija. Viens mans draugs staigāja līdzīgās, pilnā pārliecībā, ka tas ir vīriešu apavs. Mati no sirmuma pavisam balti, taču savu kuplumu saglabājuši. Vispār miesās drukna, bāla un ar lielu dubutzodu. Sejā vienaldzība un nogurums mijās ar vieglu nervozitāti – vai nu dēļ karstuma, vai arī dzīvē neklājās viegli. Es neskatījos viņas acīs – negribējās kontakta. Viņa nožāvājās... Es necentos tajā iedziļināties, jo man negribējās redzēt viņas zobus – droši vien tie, kas vēl bija, bija šausmīgi.

Un tad es jau viņai biju garām. Todien es vēl pāris reizes viņu atcerējos. Tālāk – ļoti reti, bet tomēr. Dažas dienas atpakaļ braucu ar mašīnu, pa radio “ĻUBE” vecītis ar zēnu kori dziedāja dziesmu par babu Zinu, Ņinu, Zoju un Poļinu – vispār, par babuškām. Es atcerējos Vērmanīšu un man sanāca raudiens...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit