Kad atausīs rīts, būšu mirusi –

Mirusi laimē.

Laimē par to, kas esmu,

Ka esmu es - un es pati;

Stereotipa žņaugs smacē,

Skaudība griež –

Bet es būšu tā, kas esmu,

Lai sejā man naidu, izsmieklu spļauj,

Skauģi savā riebuma purvā tālu raud –

Bet atskanēs smiekli,

Kaut kur te pavīdēs smaids,

Manu acu skatam zudīs ļaužu riebums un naids,

Sāpes un ņirdzīgais, glūnīgais vaigs,

Nāve un cita savtīgi naidīgā laime, ka tevis vairs nav;

Atriebes alkas pārņēma tevi, jo nezini

Kā iznīcini pats sevi.

Dzīvību neveido gļēvums un naids,

Dzīvības kodols –

Labs vārds un maigs sniegpārslas smaids

. . .

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit