close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ko, ceļiniek, brīnies tu klusi pie sevis,
Kad gurdas tev kājas, kad tuvu jau riets?
Tas dzīvē, kas sāpes un priekus ir devis,
Tev drīzi jau sacīs- nu diezgan ir iets.

Tu skaties. Un šķiet tev, ka puķes ir skumjas
Un rasa, ka viņās daudz skumjāki mirdz,
Un debesis ciešāk pār zemi nu jumjas,
Pat avotiņš dzidrais nu lēnāki irdz.

Bet viss ir kā bijis. Nav pasaule lēna.
Un lēnāki negriežas nemiera rats.
Tik gurda un gausa tev kļuvusi ēna,
Un gurdens un gauss tu palicis pats.

Tu jūti, ka vaļā no dzīvības koka
Sāk raisīties lapas un zemē jau birst.
Un – vai tevi sāpes par bijušo moka,
Jeb to, kas nav bijis – tu nevari šķirt.

Ko, ceļiniek, brīnies, ka gurdas tev kājas,
Un puķēm kā mirdzums tik asarots, maigs?
Jau vakars ir tuvu, ir tuvu jau mājas,
Jau mūžības zīmēm tev iezīmēts vaigs.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form