Tā ir bēdīga. Varbūt viņa raud? Varbūt viņai pietrūkst vecāku, māsu, brāļu, mīļotā… Neviens tai nevēlas palīdzēt. „Tā jau ir tikai pudele, plastmasas gabals” - kādas vībstinās un, garām ejot, vēl paspers ar kāju. Bet ja nu arī viņai ir sava dvēsele?? Maza dvēselīte, kurai sāp. Viņai nav nekādu cerību. Cerību uz kaut ko patīkamu, brīnišķīgu, nav iespējas kļūt par ko nozīmīgu. Varbūt tikai sapņi. Retu reizi viņa uzdrošinās sapņot - silts, gaišs mājoklis, dzīvot uz plaukta blakus smalkajām pudelēm, kas pildītas ar konjaku un wiskey. Vai tad prasīts ir tik daudz?? Bet viņa ir vienkārša Colas pudele. Viņa nespēj mainīt NEKO!
Es dzirdēju kā pudele dziedāja, un mana dvēsele juta tai līdz. Es klusēju, neuzdrošinoties pārtraukt dziesmu, pārtraukt dzīves pavedienu.
Vējš nesa pudeles dziesmu. Taču viņai nebija tik daudz spēka, lai izkliegtu savu sāpi tā, lai tā sasniegtu mežu galus. Tās balss atdūrās pret māju drupām. Tur tā arī palika kopā ar salauztajām cerībām.
Tādi nu mēs esam - diemžēl ne katrs spēj sadzirdēt ikviena „dziesmu”. Bet, atšķirībā no pudeles, mums ir CERĪBA! Mums ir iespēja mainīt nākotni!
P.s. Stop the War!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
