Nu, re, tā es te sēžu starp pasaules dimensiju lokiem, un manī mīt skarbuma vārds, ka Tevi atkal neprātīgi mīlu. Šoreiz ir pavisam citādi, kā jebkad agrāk ir bijis. Es neko neprasu, bet tikai dodu. Un Tu dažreiz kā auksta ēna slīdi pa šīs zemes platajiem ceļiem, un es klusi Tev sekoju līdz. Man somā ir pudele degvīna un vakar vēl neizkūpinātā pīpe, kas smaržo pēc plūmju un šokolādes tabakas. Es zinu, Tev patīk tā rudenīgi smaržojošā vēsma. Tas bija pirms neskaitāmi daudziem mēnešiem un bezgalīgi lielām stundu un sekunžu gūzmām, kad Tevi redzēju dārzā - agrā rītā. Tu tā šķelmīgi skatījies debesīs un mākoņos zīmēji tēlus...... un es neprātīgi iedomāju, ka varbūt Tu domā par mani.
Un tomēr pret Tevi man citādas jūtas. Tu ļauj man sapņot un, šķiet, šis sapnis tā arī nekad nebeigsies, tik dažreiz savās domās es redzu Tevi sev blakām. Tādos brīžos manī ir aukstas trīsuļu tirpas un es pieveru acis.

Ir vairākas lietas, kas Tevī ir bezdievīgi kaislas, tev apkārt ir tāda dzestruma un nepieejamības aura, bet mani tā silda. Un es pavisam klusi kā vakara atblāzma Tevi vēroju nākam un ejam.

Laternu stundā un bruģētu ielu smārdā es Tevi atkal neprātīgi mīlu, pavisam no sirds un neprasot pretī neko,,,,,,,, tik tavu smeldzīgo vienaldzību, kas mani ar katru reizi no jauna apbur...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit