Pienabaltā rīta ausmā;-

Jau Mēness cīņu zaudējis,

Stindz salta, smalka balss.

Tā savu šķēpu triec

Caur vampīrisko būtņu bariem,

Kas saulesgaismas panākti

Guļ meža malā lēni gaistot.


Uz upurakmens ceļinieks

Pret zodu pīķi spiedis,

Tam masa drēbes pelēkas,-

Viņš Rūnu vārdu balsī kliedzis.


Ir Saulesdejas pilnā diena

Un pilnais debess malums tai

Krīt rasas lāses, asaras un sviedri

Un smaga nopūta, kas skan.


Nav vecā gara prātam miera

Kaut sirmums sen to klusēt sauc-

:“Nav Tēvijā vairs atbilstoša vīra

Kam dūre kā akmens

Kam doma kā asmens

Kam tvēriens kā sals.”


:” Un lāsts”, pār krustāsisto tēlu,

Kam padevībā acis mirdz,

:” un lāsts” ir atbalss tumšā biežņā,

Kad ceļinieka stiegrie pirksti

Lauž grebto spieķi gabalos ...

(:”Kas mūsu zintīm sargu (zie)dos?!!!”)


Tad stalti slejas augšup stāvs

Kam plecos baļķi guļ kā skali.

Viņš aiziet klusēdams,

Ik soli droši liekot, ar lāča ādas pastalām.


Skrien puisēns gariem, linu baltiem matiem

Un sirmas acis tajos skumji noraugās.

Lūpas sausas rūgtu vārdu veļ:

Ne dzestrās Brīves smuidros vējus

Būs tavu bērnu rokām tvert

Ne varu, lepnumu, ne mīlu

Nē. Tik lēta verga dzīvi velt.

********************* Būs kādu rītu zibens spēris
Un lejā nācis smailā torņa zvans
Un dumpinieks, kas rausies augšā
Ar bārdu dikti apaudzis
Būs dzirdējis un smīnējis
Kā aizstindz salta, smalka balss.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit