Japānā uzturā lieto termiski pavisam nedaudz apstrādātu pārtiku, jo tādā veidā lielā koncentrācijā saglabājas visi organismam svarīgākie vitamīni un minerālvielas. Piemēram, sojas zupas pagatavošana aizņem tikai 2 minūtes, un ļoti daudzas jūras veltes tiek ēstas jēlas. Ar saldajiem ēdieniem un desertiem japāņi neaizraujas. Kulinārijā izmanto rīsu miltus un desertā mēdz ēst augļus (lotosa sakni, bambusa jaunos dzinumus, dažādus ziedus un to lapiņas gan svaigā, gan kaltētā veidā), jo cukuru, pienu un saldo krējumu izmanto minimāli.
Veselīgās ēdamlietas
Daikons. Garš, balts dārzenis, pēc garšas atgādina redīsu, tikai ir nedaudz asāks. Daikons ir viens no vecākajiem dārzeņiem japāņu virtuvē, un to izmanto gan zupās, gan salātos, gan sautējumos un suši pagatavošanā.
Vasabi. Vasabi bieži vien sauc par mārrutku, jo tiem ir līdzīga garša, bet patiesībā abiem ir maz kopīga, jo vasabi ir kalnu kāršroze, kura aug savvaļā upju straumēs, bet mūsdienās to audzē fermās, pievadot tīru tekošu ūdeni. Vasabi vienmēr lieto kopā ar sašimi un suši. Vasabi pasta pēc atvēršanas jāuzglabā ledusskapī un jāizlieto dažu nedēļu laikā.
Ingvers. Parasti marinēta ingvera gabaliņus ēd starp dažādiem ēdieniem, jo ingvers "attīra" mutē garšas kārpiņas un palīdz atbrīvoties no iepriekšējā ēdiena garšas. Ingvers nav jāēd daudz, pietiek ar pavisam mazu gabaliņu, lai ēdiena garšu uztvertu piesātinātāk.
Sojas mērce. Sojas mērce ir Japānas virtuves karaliene, bez kuras (līdzīgi kā bez rīsiem) neviens japānis ēdienu nespēj iedomāties. Sojas mērces garšas gammu ir grūti raksturot, bet pietiek ar dažiem pilieniem šī universālā šķidruma, lai uzlabotu dažādu ēdienu garšu un aromātu. Sojas mērci pievieno kā miltu un zivju, tā arī dārzeņu un gaļas ēdieniem. Lai pagatavotu sojas mērci, sojas pupiņu ieraugam pievieno ūdeni un sāli. To visu atstāj ievilkties uz ilgu laiku - no trīs mēnešiem līdz pat trīs gadiem.
Suši. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc suši ir tik veselīgs, slēpjas tā sastāvā - tajā ir daudz vitamīnu (A, B2), suši sniedz organismam daudz minerālvielu - jodu, cinku, kāliju, fosforu, selēnu, hromu, dzelzi -, piegādā organismam neaizvietojamās taukskābes un aminoskābes, kuras cilvēka organismā pašas nesintezējas, bet ir jāuzņem ar ēdienu. Vēl jo vairāk, šīs skābes palīdz izvairīties no vairākām saslimšanām, uzlabo smadzeņu darbību un, pēc jaunākajiem pētījumiem, paaugstina intelektu. Suši ir mazkaloriju ēdiens, un ķermenis to viegli pārstrādā. Tieši šī iemesla dēļ tik daudzi apaļīgi cilvēki ar prieku ievēro suši diētu. Viena no suši sastāvdaļām ir zivs. Tā var būt svaiga vai apstrādāta. Cilvēkam nav veselībai bīstami lietot uzturā jēlas jūras zivis, jo tajās nav parazītu, kas savukārt ir saldūdens zivīs.
Zivis. Visas zivis ir mazkaloriju produkts. Kaloriju tajās ir mazāk nekā pašā liesākajā vistas vai citu dzīvnieku gaļā. Zivis ķermenim piegādā augstvērtīgas olbaltumvielas un minerālvielas. Zivis un citi jūras produkti gandrīz nemaz nesatur holesterīnu.
Rīsi. Rīsi ir japāņu ēšanas kultūras pamatu pamats. Rīsi nodrošina organismu ar ogļhidrātiem un šķiedrvielām.
Nori. Nori ir speciālas ūdenszāļu lapas, kuras izmanto suši pagatavošanai. Japāņi nori lieto uzturā gandrīz katru dienu, kas atstāj pozitīvu iespaidu uz veselību. Nori sastāvā ir daudz vitamīnu un minerālvielu, kas nepieciešamas pareizai skeleta attīstībai un asinsrites sistēmai. Dienā nepieciešams apēst vien 30 g nori, lai organisms būtu uzņēmis joda dienas normu.
Tofu. Tofu sieru uzskata par ļoti vērtīgu pārtikas produktu visiem, kuri rūpējas par savu veselību un izskatu. Tajā ir vairāk kalcija nekā govs pienā un daudz vitamīnu. Tofu siers ir mazkaloriju produkts un nesatur holesterīnu. Tofu mēdz saukt par "sojas gaļu", un tas tāpēc, ka aminoskābju sastāvs tofu ir gandrīz līdzvērtīgs gaļai un pat spēj to aizstāt.
Tik dažādi ēdieni, bet tik līdzīga ēšanas etiķete. Kā uzvesties japāņu restorānā?
Viesošanās japāņu restorānā bieži vien ir kā maldīšanās pa mežu. Atšķirība tāda, ka mežā pareizo ceļu nav kam pajautāt, bet Japānā restorāna namatēvs vai namamāte laipni atbildēs uz klienta jautājumiem - tā tam ir jābūt. Tomēr, pirms dodies uz japāņu restorānu, ir pamatlietas, kuras derētu zināt:
- Ja ēdiens tiek pasniegts trauciņā ar vāciņu, tad pēc maltītes ieturēšanas vāciņš jāuzliek trauciņam atpakaļ. Japāņu trauki ir īpaši konstruēti, lai ēdot tos var ērti turēt vienā rokā. Tā ir ļoti svarīga etiķetes nianse - ēdot rīsus vai zupu, trauciņu turēt rokā, krūšu augstumā.
- Pareizi ēdot zupu, iesākumā izdzer šķidrumu un tikai tad ar kociņiem izēd biezumus. Šāds pats noteikums - ēst ar kociņiem - attiecas arī uz nūdeļu zupu. Japānas vietējā ražojuma nūdeles ir samērā garas, un tādas ēd, nūdeles galu saķerot ar irbulīšiem un ar muti iesūcot pārējo nūdeli.
- Nevajag kautrēties no čāpstināšanas, ēdot zupu vai nūdeles, čāpstināt ir pieklājīgi, bet atraugāties gan nevajadzētu.
- Kad ēd rīsus, irbulīšus turi vienā rokā, bet otrā - trauciņu ar rīsiem. Baltajiem rīsiem kā piedevu bieži vien pielej nedaudz sojas mērces. Ja ēd jebkuru citu ēdienu, kas jāsatver un jāmērcē sojas mērcē, tad pirms ēdiena ielikšanas mutē sojas mērces trauciņu pieņemts paņemt rokās un celt līdzi ēdienam, lai nepil.
- Kad ēd suši, ielej nedaudz sojas mērces speciāli tam paredzētajā trauciņā, satver ar irbulīšiem suši un pamērcē mērcē ar sānu.
- Parasti suši ēd kā vienu kumosu. To nedala daļās un negriež.
- Vīrieši suši drīkst ēst gan ar rokām, gan irbulīšiem, bet sievietēm jāēd tikai ar irbulīšiem.
- Ja suši ir pieļaujams ēst ar rokām, tad sušimi (atsevišķi pasniedzami jēlas zivs gabaliņi ar sojas mērci un vasabi) ēd tikai ar irbulīšiem.
Ja sēdi pie bāra, tad pie pavāra (saukta par itamae), kurš atrodas otrpus bāra letes, pasūti tikai suši, jo par pārējiem ēdieniem rūpējas cits personāls. Vari apjautāties itamae, ko viņš tev varētu ieteikt, bet nekad nevaicā "vai šis ēdiens ir svaigs?", jo tas tiks uztverts par apvainojumu. Ja tu uzskati, ka restorānā varētu nebūt svaigs ēdiens, tad tev šeit nevajadzētu ieturēt maltīti.
Tu noteikti ievērosi, ka itamae diezgan aizņemti darbojas, gatavojot suši, bet nebaidies ar viņu sarunāties un uzdot interesējošos jautājumus, jo uz tiem labprāt tiks atbildēts.
Nespēlējies ar irbulīšiem. Kad tos neizmanto ēšanai, noliec tos paralēli sev uz paliktnīša, ja tāds ir, vai arī uz sojas trauciņa. Nekad neiedur irbulīšus rīsos un neatstāj tos tur stāvam vertikāli, jo japāņiem tā ir slikta zīme - tas atgādina vīraka kociņus un bēres. Nekad nepadod citai personai ēdienu ar saviem irbulīšiem, jo arī tā ir slikta zīme. Tā vietā ļauj, lai persona pati paņem ēdienu no tava šķīvja.
"Kanpai!" ("Iztukšo kausu!") ir tradicionāls japāņu tosts, ko ļoti bieži var dzirdēt japāņu restorānos.
Suši restorānos nav pieklājīgi uz šķīvja atstāt neapēstu ēdienu. Kārtīgi apdomā, cik daudz spēsiet apēst.
Pēc maltītes pieklājīgi pasakies itamae par gardo maltīti. Ja vēlies, vari to darīt japāņu valodā - "domo arigato", kas nozīmē "paldies". Ja vēlies izteikties sarežģītāk, iemācies pateikt "gochisosama deshita", kas tulkojumā nozīmētu "paldies par maltīti".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
