I. daļa.
Reiz kādā tāltālā aizjūras zemē pie sazinkaukādas jūras dzīvoja laimīgā homīšu tauta. Dzīvoja tā laimē un pārticībā, jo sievietes tie nemīlēja, tik viens ar otru guva lielu baudu un patikšanu. Dižais homīšu homītis bij sen sen atpakaļ noteicis – tev, sieviete, būs jaunus homīšus dzemdēt un tik no vīra spēka redzēt, cik jaunas dvēseles ieņemšanai vajadzīgs……….
Dižās likteņupes Dibenavas krastos pacēlās varenā Kokmetes pils – tur dzīvoja dižais Lieldibenis – slavens un savos ļaudīs cildināts vīrs. Tik nešķīstās sievietes nekādi nespēja tam mantinieku piedzemdēt. Gan darījās viņš ar tām vienādi, gan otrādi – gan dienās gan naktīs – nekā…………
Tad kādreiz, medījot, meža norā viņš lāceni kāva – tavu brīnumu, pie tās pienīgām krūtīm viņš puisēnu maigu atrada. Pārveda pilī, par dēlu savu pieņēma, tik vārda nezināja un nevarēja dot – domāja vecajie homīši un izdomāja – nāks laiks un augs jauneklis, gan varoņdarbi rādīs, kā saukt virsaiša dēlu. Aizritēja sešpadsmit gadu un reiz kādā jaukā jūnija dienā jāja Lieldibenis ar dēlu savu pa zaļojošiem laukiem un dziļdomīgos prātojumos gremdējās – par laikiem, par cilvēkiem un tikumiem. Te pēkšņi abi ieraudzīja, ka ceļa malā jauneklis jauns pie upītes mazgājās – tāds maigs un rozīgs, ar pliku dupsīti, pūkainu kā persiks. Un pēkšņi vīra dziņas modās Lieldibeņa dēlā. Un jauneklim kāri tas virsū klupa un turpat zālītē zaļajā ātri pie lietas tas ķērās, bet ak tavu nelaimi – aiz kāres tas svešajam dibenu pārplēsa. Lamājās tad jauneklis rupjiem vārdiem, bet nogranda pērkoni, pajuka zibeņi – pavērās debesis un pats dižais Ānuss nostājās Lieldibeņa un viņa dēla priekšā. Un bargi tas paziņoja – tu turpmāk par Dibenplēsi sauksies – dižas lietas darīsi, zemi no nešķīstiem sieviešu mīlētājiem pestīsi, tik tavs spēks viss daiktā paslēpts – nocirtīs kāds to tev drošu roku – gals tad klāt šai zemei, visai laimīgai homīšu tautai. Sargā daiktu, Dibenplēsi, tev dižas lietas priekšā ! Un nokrita ceļos Lieldibenis un Dibenplēsis un pateicās Ānusam par parādīto laimi. Pārjāja mājās abi – pasludināja virsaitis tad varoņa jauno vārdu tautai. Gavilēja tauta – jo sen jau klīda runas, ka melnā tērpti vīri aiz jūras iznākuši, ar sievietēm dzīvojot, Ānusu noliedzot. Nelaimi juta Lieldibenis, izlēma – sūtīt Dibenplēsi uz dižo Drātnieku pili, kas Drātnieku ezera salā atradās – homīsu tautas zinības apgūtzinības apgūt………
To be continued…..
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
