Peacemaker: Divkāršs laimests I

Bija silta maija vakara, taču es sēdēju mājās un domāju ko iesākt. Iepriekšējā dienā biju noķēris iesnas, pie tam mani nekad nebija īpaši valdzinājušas pilsētas piedāvātās izklaides iespējas. Atlaidies ar rūtainu audumu apvilktajā dīvānā, aiz gara laika šķirstīju tārīta avīzes, kuras gan jau labi sen biju izlasījis un pārlasījis. Lai arī centos sevi piespiest domāt par avīzē rakstīto, tas tomēr neizdevās – domas par Iedzīvotāju Kvalitātes Dienesta atsūtīto vēstuli nekādi negribēja pamest manas smadzenes.

Sapratis, ka par avīzes lasīšanu šādā stāvoklī nevarēja būt ne runas, noliku to uz naktsgaldiņa un paņēmu no turienes vēstuli. Tā izskatījās it kā būtu atnākusi pirms pāris gadiem – nobružāta un nospeķota – tomēr biju saņēmis to tikai šodien – pie tam krietni labākā stāvoklī. Šķiet, jau divdesmito reizi pārlasīju tās nedaudzās rindiņas, kas visu laiku šaudījās manā apziņā.

“God. Dž. Grīra kungs.” Tā bija rakstīts vēstules augšā. “Ar nožēlu paziņojam, ka ikgadējā Iedzīvotāju Pārbaudes loterijā par vienu no šīgada pārbaudāmajiem esat izvēlēts Jūs. Lūdzu, š.g. 21. maijā plkst 11.00 ierodieties N ielā, līdzi ņemot savu ID karti, autobiogrāfiju un saglabāšanas pamatojumu. Ar cieņu, Volfgangs Šteins, IKD ģenerāldirektors.” Pašās vēstules beigās vēl rēgojās rūpīgi izzīmēts paraksts.

Laikam zīlniecei, kas man vēl mazam esot, bija pareģojusi, ka loterijās ir gaidāms mans posts, bija taisnība, nodomāju. Iedomājieties – pilsētā dzīvoja aptuveni 20 miljoni, bet viņiem bija jāizvēlas tieši mani. “Nolādētā loterija! Nolādētais Kvalitātes Dienests!” es izgrūdu caur sakostiem zobiem un atlaidos guļus uz dīvāna. Beigas plāniem par kāpšanu līdz karjeras kāpņu virsotnēm, beigas jebkādām cerībām uz labāku dzīvi, beigas visam...

Nogulējis tādā stāvoklī dažas minūtes, sapratu, ka tā to nevar atstāt, piecēlos un sāku riņķot pa istabu, cenzdamies domāt par iespēju izglābties no man draudošā posta, bet, kā par spīti, tieši todien viss, ko bija spējīgas ieteikt manas citkārt ražīgās smadzenes bija saistīts ar dažādiem pašnāvību veidiem. Bet tā būtu padošanās – un padoties es negrasījos.

Ieslēdzis datoru, iegāju virtuvē un, bez pārtraukuma lādējot Kvalitātes Dienestu, uzvārīju tēju un pagatavoju pāris desmaizītes. “Autobiogrāfija. Lūk, ar ko jāsāk!” balsī noteicu, lai sevi uzmundrinātu, un sāku domāt.

Biju dzirdējis par cilvēkiem, kas tika iedomājušies esam viltīgāki par IKD, un bija uzrakstījuši maksimāli pašslavinošas autobiogrāfijas. Muļķi! – vai viņi patiesi bija iedomājušies, ka IKD nepārbauda visas ziņas par izredzētajiem. Tāds kā pirmais pārbaudījums – vai cilvēks spēj runāt patiesību arī briesmu priekšā.

Diemžēl rakstīšana nevedās uz priekšu tik raiti, kā būtu to vēlējies – ar nožēlu nācās konstatēt, ka smadzenes jau labu laiku kā nebija nodarbinātas – un pirksti bija paguvuši atrast no klaviatūras. Ārā bija satumsis, maizītes sen kā notiesātas un krūzē bija tikai kafijas biezumi, bet es vēl aizvien pūlējos ap kādu divpadsmito vai trīspadsmito teikumu. Nolēmu, ka nav vērts pārpūlēties, un labāk visu atsākšu rīt no rīta – rīts galu galā esot gudrāks par vakaru – bet tagad labi izgulēšos, lai nākamajā dienā būtu skaidra galva.

Tomēr to bija vieglāk pateikt kā izdarīt. Grozījos no viena sāna uz otru, skaitīju gan aitas, gan govis – viss velti. Galva likās tukša un smaga kā spainis. Arī pulkstenis šķita ņirgājamies par maniem pūliņiem un izsmejoši (kā man likās) bez pārtraukuma skandināja: “Guļ – miris! Guļ – miris!” Patiesi! – ja tajā naktī manā priekšā parādītos sātans un teiktu, ka spēj apklusināt pulksteni un var palīdzēt man iemigt – šķiet, ka es būtu atdevis visu, ko viņš gribētu.